Chau spoki
Es beidzot esmu atsācis rakstīt savas dzīves teorijas.
Ja jums iepatīkās šis raksts, bet jūs neesat redzējuši teoriju kuru es apgāzu šajā rakstā, tas................tas ir atrodams zemāk.............un man ir arī profils kurā ir arī raksti par Baltijas jūru un tās glābšanu.
Gramatikas kļūdas ir tik daudz cik bietes biešu zupā, tādēļ centieties tās neēst 
Varētu teikt, ka šis ir raksta http://www.spoki.lv/mistika/Si-dzive-ir-tikai-sapnis/604253 turpinājums tikai šajā rakstā es to teoriju apgāžu. Vienu dienu es par to domāju un es teicu, ka mēs domājam to ko taja brīdī domāja šis tēls, bet tad es sapratu, ka šīs ir bijušas tikai viņa domas tātad tās teorijas patiesumu vat apšaubūt, bet tas, ka vis jau ir noticis ir patiesība. Mūsu nāve, pasaules gals, sarunas, notikumi jau ir bijuši. Mēs neradam neko jaunu. Mēs tikai to visu izdzīvojam atkal un atkal. Varētu pat būt tā, ka visa pasaule jau ir pazudusi.
Es arī esmu spriedis par to, ka varbūt katrs cilvēks redz šo pasauli savādāk. Es vienmēr esmu spriedis ko citi cilvēki redz. Varbūt viņi neredz to pašu ko es, bet gan ko citu. Varbūt viņi vizuāli dzīvo citā pasaulē.
Tad es sāku domāt par citām lietām, kā piemēram par paradīzi. Kas ir paradīze un kur tā atrodās.
Manuprāt paradīze ir vieta kuru mēs paši veidojam tā lai mēs tajā justos laimīgi un apmierināti. Tāpēc es uzskatu, ka paradīze ir sapņi. Mes neapzināti veidojam to vidi lai mums būtu labāk, bet ne vienmēr mēs to vidi izveidojam pareizi. Man ir bijuši sapņi kur es esmu ļoti laimīgs un spēlējos ar draugiem, bet ir arī bijis sapnis kur mani izķidā vanags, bet kurš būtu teicis, ka paradīzē vis ir labs un pilnīgs?
Šo jautājumu, kas ir paradīze es pajautāju vienam gudram cilvēkam un viņš man atbildēja: Paradizē ir šeit. Mums tikai jāmāk to saskatīt. Cilvēki vienmēr gaida kaut ko no citiem, bet tādējādi tikai iznīcina paradīzi. Tas pats moments, kad tu dari to kas tev patīk tu jūties laimīgs un tā paradīzē jūtās.
Es piekritu šim apgalvojumam. Pat vairāk par savējo, bet es nereizi neesmu teicis, ka manējais būtu kaut kāda izgāšanās.
Un gala slēdziens ir tāds, ka uz šīs zemes mēs katrs veidojam savu realitāti. Tātad viss, kas apkārt notiek ir saskaņā ar tevi, vismaz vienā frekvencē ar tavu apziņu, jo tālāk attīsties, jo vairāk to tu saproti. Ar katru mirkli ar ko mainās tava iekšējā pasaule vienlaicīgi tai pielīdzinās ārējā. Par visu, kas notiek, notika un notiks ar tevi, esi atbildīgs vienīgi TU pats. Realitāte - sirealitāte. 
vispār vispārīgi visā visumā - jā, viss jau ir noticis bet mēs tikai esam iestrēguši šeit tagadnē un kustamies ar noteiktu ātrumu. tāpēc jau arī var ceļot laikā.
otrkārt - pilnīgi noteikti katrs redz šo pasauli savādāk. kaut vai nedaudz bet pat dvīņi pasauli redz atšķirīgi jo mēs jau neredzam ar acīm, bet gan ar prātu. ar acīm mēs skatamies. mūsu redzējums balstās pārsvarā uz dzīves pieredzes un rakstura īpašībām. protams no tā visa veidojas sabiedrībai jau kopīgāks skatijums kas apņem kādu cilvēku kopumu komunicējot izplata daudz maz līdzīgu skatijumu ko sauc par kognitīvo simbiozi, vai mijiedarbību. tāpēc cilvēki kuri nekad nav tikušies vienreiz satiekoties zina daudz maz kas jādara un par ko var runāt.
paradīze vispārīgi ir, tāpat kā elle. zeme ir kā viena dimensija kur tu uz laiku esi atsūtīts lai redzētu kāds tu esi ķermenī un kā tu uzvedies. lai cik dīvaini nebūtu bet multenēs bieži vien ir slēpta dziļāka patiesība. kad nomirsti tad tu tiešām esi pie tādiem kā vārtiem un tevi izvēl kur sūtīt. un arī - paradīze tā apmēram izskatās - gaiša, mierīga zeme ar līksmu melodiju, medus un piena upēm un tur piepildās viss kas ir vēlams, taču tur praktiski nekas nav jādara. lai gan ellē visu laiku skan nebeidzami neskaitāmu ļaužu kliedzieni un tur ir mocības pustumsā un trakos apstākļos.
ā un vēl gribēju teikt ka nimbi, vai gaismas apļi uz svētajiem senajās gleznās atgādina skafandrus. turklāt ja visu labāk izanalizē sanāk analoģiski cilvēkiem kas ierodas no kosmosa ar pārsteidzošām spējām un gudrībām, gluži kā cilvēkiem no nākotnes :D
ir vēl kas jautājams?
Mūsdienās cilvēki ir tā samaitāti, ka nekam ,kuram klāt ir ievīta fantāzija un citas nereālas lietas, vairs netic. Tik skumji lasit tādus komentārus kā : "Ko tu pīpē?" u.t.t. Vai tiešām cilvēks vairs nespēj noticēt nereālajam? Es domāju ka tava teorija ir pareiza lai gan var būt arī savādāk. Dažkārt vienīgais ko labāk darīt ir noticēt 
Viela pārdomām - ieej, google attēlu meklētājā, un salīdzini 2 rezultātus - ''Universe structure'' un ''brain cell''. Nevienam nav jāstāsta, cik visums ir milzīgs un nebeidzams, un salīdzinoši mēs esam tikai putekļi, iespējams, tikai kādas atsevišķas šūnas impulss, ar saviem vizuālajiem kropļojumiem, jeb frekvenci, ko mēs saucam par dzīvi.
Priecīgu Jauno gadu!
Par to paradīzi piekrītu. Tā ir vieta, laiks un apstākļi, kas liek mums justies labi. Viss sākas ar sapņiem - mēs vēlamies piepildīt kādu no tām lietām, kas veido paradīzi mūsos. Tad mēs pēc šī sapņa piepildīšanas tiecamies, lai veidotu to vidi (kā nā kurš) sev apkārt vai iekš sevis tādu, kādu to vēlamies.
Reiz runāju ar vienu onkulīti, gudrs vīrs.... saka, ka liktenis nav grozāms, to nevar mainīt neviens... pat Dievs nevar. Pēc dažām dienām, lasot grāmatu, es ieraudzīju teksta gabalu: pasaule ir neizprotama. tā piemērota mums katram pēc katra vajadzības. Laiks ir ceļā, un liktenis ir laikā, pa ceļu ejam mēs, ceļām ir dažādas taciņās sānos, tās liek mums maldīties, jo pie tām ir aicinājumu zīmītes, vilinājumi. Bet vai mēs iesim pa to vienīgo plato un taisno ceļu, tas ir atkarīgs no mums pašiem.
Paradīze - elle??? Mužīgie jautajumi. Paradīzē pēc kādas no teorijām mēs satisim aizgājušos. Droši vien, jo mēs jau nekur nepaliekam. Informacijas veidā mes esam bijuši un atkal būsim, varbūt kādreiz savienojoties vienā kopīga ķēdē, atkal iegūsim materiālu izpausmi un atkal domāsim par paradīzi. Domāju, ka paradīze ir tas brīdis, kad esam tikai informācija, un daļu no mums vienmer tāda paliek, tādēļ sapņos redzam citu dzīvi, tādēļ reizēm realitāte ir tik dažāda.
Nav - ne paradīzes un elles! Ir tik vieta, kas atbilst tavas būtības sagatavotības līmenim.
Viena un tā pati vieta var būt - kā elle un paradīze vienlaicīgi. Visu nosaka tavas būtības attīstības līmenis. Ja tavas būtības (var saukt arī par dvēseli) sagatavotība (attīstības) līmenis ir zems un tu nonāc pasaulē kura ir augstāka par tavu izpratnim, tad tev šī vieta liksies elle. Bet ja nonāc vietā kas ir atbilstoša tavai sagatavotībai - tā ir paradīze.
Neliels piemērs:
Ir divi cilvēki, no kuriem viens ir aktīvs sportists, bet otrs mazkustīgs offisa darbinieks. Abiem liek noskriet 1000m distanci. Jautājums: kuram šis uzdevums būs elle, bet kuram paradīze?
Telpa abiem ir viena un tā pati, bet izpratnes dažādas...
Mums patīk pieņemt, ka patiesība pastāv laikā, jeb ir atkarīga no laika. Būtībā tas tā nav, mums tikai šķiet, ka laiks pastāv patiesībā. Laiks patiesībā nemaz nepastāv. Viss kas ir pasaulē jau ir pilnīgs katru acumirkli - katrā piedzimšanā jau ir ietverta nāve, katrs grēks nes sevī jau tā piedošanu, katrā jauneklī jau ir vecs vīrs un katrā mirušajā ir mūžīgā dzīve. Tā kā nevajag paļauties uz laiku, tas ir mānīgs.
