Neizskaidrojamie atgadījumi30

Atlanta, Džordžijas štats. Kādā 8. septembra rītā 77 gadus vecā Minnija Vinstona iegāja savas mājas vannas istabā un atklāja asins šļakatas uz grīdas. Viņa pasauca savu 79 gadus veco vīru un abi drīz vien atklāja asins traipus visā mājā - virtuvē, dzīvojamā istabā, guļamistabā, pagrabā, koridorā un pat zem televizora. Nekas tāds ar pāri nekad nebija noticis un viņiem pat nav dzīvnieku. Nespējot to izskaidrot, abi izsauca policiju. Sākumā viņus neņēma par pilnu, jo Viljamam regulāri veic dialīzi mājā un šie domāja, ka viņš būs izjokojis visus. Policija atklāja, ka asinis pieder cilvēkam un tās ir 0 grupas. Viljamam un Minnijai ir A grupas asinis. Nespējot tomēr neko izskaidrot policija slēdza lietu. Nekas vairāk par asiņojošo māju nav zināms. Vai tas bija marazmatisko veču joks, vai arī tur uzdarbojās poltergeists? Visticamāk mēs nekad to neuzzināsim.

Sākot ar 8. aprīli Bouvenu ģimene no Austrālijas, Ņūsautvelsas kļuva par upuriem neizskaidrojamiem dauzīšanas trokšņiem savā mājā. Bija reizes, kad šķita, ka māju apmētā ar akmeņiem kāds no ārpuses. Līdzīgi gadījumi norisinājās katru nakti. Policija ne tikai apbraukāja apkārtni, bet arī dežūrēja pie nelaimīgās mājas, bet akmeņu lietus turpināja to terorizēt no nekurienes tik un tā. Pie viņiem pat ieradās detektīvi no Sidenjas, kuri secināja, ka ģimene pie neizskaidrojamajiem notikumiem nav vainīga. 12 gadīga Minnija gan atzinās, ka vienreiz iemeta pāris akmeņus mājā, lai nobiedētu savus brāļus un māsas. Bet viņa nevarēja būt atbildīga par visiem notikumiem. Viņu nosūtīja pie vecmāmiņas, kuras mājās nu arī sākās neizskaidrojami notikumi - dauzīšanās pa sienām, akmeņu lidināšanās. Šķita, ka Minnija ir centrālais tēls šajos notikumos. Kad viņa galu galā atgriezās mājās, tad pēkšņi visa aktivitāte norimās. Minnija apprecējās un nekad nerunāja par šiem notikumiem. Nekas tā arī netika pilnībā izskaidrots.

12 gadu vecumā ar Eleonoru Zugunu sāka notikt dīvainas lietas. Kad viņa apciemoja vecmāti Rumānijā, akmeņi sāka lidot no nekurienes, adatas lidināties pa istabu un dūra cilvēkiem, trauki plīsa bez iemesla. Vecmāte ticēja, ka Eleonora ir apsēsta. Dažus mēnešus vēlāk Eleonoru nosūtīja uz klosteri, kur viņai neveiksmīgi tika veikts eksorcisma rituāls. Priesteri padevās un nosūtīja viņu uz psiheni. Līdz tam laikam žurnālisti jau sāka interesēties par viņas gadījumu un toreiz respektējamais Fritzs Grunvelds apstiprināja, ka gadījums ir patiess. Eleonoru uzaicināja padzīvot pie grāfienes Zoë Wassiliko-Serecki Viennā. Viņa kļuva par meitenes aizstāvi un mācīja Eleonoru friziermākslā. Taču uzbrukumi Eleonorai turpinājās. Mistiski spēki gāza viņu gar zemi, sita, koda, rāva aiz matiem un meta priekšmetus uz viņu. Tika pat manītas kustīgas ēnas, kuras šķiet nepiederēja nevienam. Eleonoru aizsūtīja uz Londonu, kur National Laboratory of Psychical Research veica pētījumus uz viņas. Pēc atgriešanās uzbrukumi viņai sāka mazināties un 14 gadu vecumā jau bija beigušies pavisam, tomēr tas kļuva par vienu mīklainākajiem tāda veida notikumiem.

Frīku šovu dalībnieks, akrobāts un cilvēks ar dīvainu un unikālu talantu - Andželo Fatikoni. Viņš bija vienīgais ar tādu talantu un viņu iesauca par Cilvēku Korķi. Fatikoni principā bija nenogremdējams un nenoslīcināms. To viņš demonstrēja cilvēkiem savās uzstāšanās reizēs. Fatikoni varēja gulēt uz sāna un peldēt pa ūdens virsu. Viņam piesēja smagumus pie potītēm, bet viņš turpināja peldēt. Ūdenī viņš varēja pavadīt stundām ilgi. Viņš šķērsoja Hudzonas upi atrodoties krēslā. Fatikoni testēja Hārvardas Universitātes dakteri, bet viņi neatrada nekādas izmaiņas Fatikoni ķermenī. Fatikoni apbrīnojamā peldspēja palika neizskaidrota, bet viņš turpināja priecēt skatītājus upēs, ezeros un baseinos. 1931. gadā viņš mira. Lai gan solījis atklāt sava talanta noslēpumu, tas nekad nenotika. Viņa fenomens tā arī palika kā mistērija.

Ņūmeksikas CB radio operātori bija šokēti, kad 7. augustā sadzirdēja ziņojumu no jauna zēna, kurš lūdza pēc palīdzības. Zēns stāstīja, ka viņu sauc Larijs un ka viņš kopā ar savu tēvu, kurš iespējams ir miris, ir iesprūdis sarkani baltā pikapā. Saskaņā ar Larija teikto, tēvs paņēma viņu līdzi medībās, bet pa ceļam auto avarēja un tā durvis tika iespiestas. Zēns stāstīja, ka nespēj izkļūt no auto, viņam nav ne ēdiena, ne ūdens un viņš nezin, kur atrodas. Zēns visu padarīja vēl grūtāk uztveramu, jo satraukumā mainīja translācijas kanālus. Larija signāls te parādījās, te pazuda. Atkarībā no laikapstākļiem viņa stāstu varēja uztvert Kalifornijā, Vaijomingā un daudzās citās vietās. Drīz vien par to tika paziņots autoritātēm, kas uzsāka meklējumus sākot ar Ņūmeksiku. Tūkstošiem brīvprātīgo izķemmeja ceļus, taču veltīgi. Dienām ejot Larija signāls kļuva vājāks, jo sāka beigties baterijas. Larija signāls pazuda, bet autoritātes paziņoja, ka tas acīmredzot bijis joks. Taču neviens tā arī netika saukts pie atbildības. Vai larijs tiešām bija iestrēdzis auto? Kādēļ viņu nevarēja atrast? Mistērija paliek neatrisināta.

Martinu ģiemene no Masačusetsas reiz tika pakļauta īsta ūdenvīra kaprīzēm. Kādā oktobra dienā Francisa Martina kopā ar bērniem pamanīja, ka vienā no istabām uz sienas parādās milzīgs traips, kurš auga viņu acu priekšā. Pēc pāris mirkļiem sienā parādījās caurums un no tā sāka tecēt ledusauksts ūdens. Francisa nekavējoties noslēdza visas mājās esošās caurules, bet neparastā ūdens strūklā tomēr turpināja tecēt. Pēc pāris mirkļiem gan tā apstājās. Nākamajā dienā mājā atkal parādījās neliela strūklaka, kura darbojās aptuveni pusminūti. Fenomens turpināja parādīties vairākas dienas, turklāt dažādās lokalizācijās. Viens no pilnvarotajiem, kurš ieradās apskatīt, kas par vainu, bija tam visam liecinieks. Martini pārcēlās uz dzīvi pie radiem, bet gandrīz uzreiz arī pie viņaiem no sienām sāka šauties ūdens strūklas, tādēļ neatlika nekas cits kā atgriezties mājās. Mājās gan turpinājās viss pa vecam un vēl trakāk - strūklakas sāka šauties no dažādām sienām, turklāt vienlaicīgi. Litriem ūdens piepildīja Martinu māju. Ūdens demons sekoja visur, kurp devās martini. Taču kādu dienu viss apstājās. Ģimene tā arī nespēja izskaidrot, kas to visu izraisīja. Oficiālais izskaidrojums - mitrums sūcās cauri sienām...

Neilgi pirms Helovīna Provinctaunas, Masačusetsā iedzīvotāji sastapās ar kaut ko - ne no šīs pasaules. Viņi to iesauca par Black Flash - ļoti garu, necilvēcīgi ātru radījumu, kurš bija tērpies viscaur melnā, tam bija tumša seja ar caurdurtām ausīm un sudrabkrāsas acīm. Aculiecinieki stāstīja, ka Black Flash izdeva dūcošu skaņu. Viņš ložņāja pa Provinctaunu, leca virsū cilvēkiem un maniakāli smējās. Ziņojumi par šo fenomenu varēja parādīties vienā pilsētas pusē, bet pēc minūtes jau pretējā pusē. Pilsētu pārņēma tādas šausmas, ka iedzīvotāji sāka domāt, ka tas ir pats sātans, kurš ņirgājas par viņiem. Policija ticēja, ka tas ir jokdaru darbs. Šefs Antonijs Tarvers stāstīja, ka viņam ir zināma jokdaru identitāte. "Black Flash ir beigts un pagalam" - vēlāk viņš stāstīja. Turpmāk ziņojumu par to vairs neparādījās. Kas bija Black Flash un kādēļ tas netika izskaidrots, ja jau to paveica jokdari? Viss paliek noslēpumā tīts.

Kādā februāra dienā Žaklīna Kedova no Paradisas, Luiziānas sāka dzirdēt vilku gaudas aiz sava loga naktīs. Izrādījās, ka māja, kurā viņa dzīvoja kopā ar māti, kāds bija arī ielauzies. Tas tika paziņots policijai, bet nekas tā arī netika noskaidrots. Nakti pēc nakts viņa turpināja dzirdēt vilku gaudas, kamēr kādu dienu paziņoja, ka taisās precēties ar Herbertu Belsomu - ierindnieku, karavīru. Vilku gaudas nomainījās pret sērīgām kapu dziesmu melodijām. Ap to laiku Žaklīna sāka saņemt telefona zvanus, kur kāda balss draudēja ielauzties pie viņas mājā un iedurt dunci viņai sirdī, ja viņa turpinās visu precību lietu. Viņas miegu turpināja pārtraukt kapu dziesmu melodijas un vaidi. Šo ziņu ātri vien uzķēra mēdiji un uz viņas māju sāka braukt simtiem interesentu, kuri centās naktīs arī izdzirdēt skaņas vai pat ieraudzīt spokaino vaidēju. Žaklīna noģība, kad viņa, viņas māte, krustmāte un New Orleans States-Item reportieris izdzirdēja tos pašus vaidus darbā. Reporties ar Žaklīnas nākamo vīru devās meklēt vainīgo, bet tā arī neatrada. Žaklīna neizturot vairs ne mirkli, pārcēlās uz dzīvi pie vīra. Kad viņi tur pārcēlās, tad Žaklīnas māte pēkšņi izdzirdēja - "Pasaki Žakijai, ka es zinu, kur viņa ir." 1. Oktobrī Žaklīna un Herberts apprecējās. Skaņas tūlīt pat beidzās. Policija paziņoja, ka tas bijis kāds jokdaris. Bet kurš un kādēļ tā darīja? Turklāt kādā veidā? Paliek mīkla uz mūžiem.