Ir skaidrs, ka šo neizlasīs lielākā daļa šejienes auditorija. Man tas nav vajadzīgs. Īsumā - te ir paliels maindfaks!
Starp citu, ja esi par slinku lai to izlasītu, tad ver ciet jau tagad un nečīksti "Vecīt, to neviens nelasīs!!" Kam vajadzēs, tas izlasīs! :) Paldies. Patīkamu lasīšanu, tiem kas saņemsies to darīt.
Pēdējā laikā kaut kā sanācis aizdomāties par dažām vispārējām lietām.. Nesen lasīju grāmatu "The Secret" ("Noslēpums") un tur bija pausta ideja, ka lai mēs sasniegtu to ko vēlamies mums ir jāiedomājas, ka tas jau eksistē un ir mums rokās.. Galvenais, pašam jānotic.. Pēc izlasīšanas domāju, interesanta teorija, bet ir 101 BET kāpēc tas nevar būt..
Tagad no otras puses atkal atceroties un apdomājot šo ideju, tomēr sāku apdomāt, kāpēc gan lai tas tā nebūtu...
Neatsaukšos uz dažādiem "oficiālajiem" zinātniskajiem apgalvojumiem un tā tālāk (es uzskatu, ka katrs mēs esam atsevišķš zinātnieks, kam ir visas tiesības izvirzīt dažādas teorijas), taču man ir izveidojusies teorija, ka ikviens notikums, ikviens laika periods eksistē tieši tagad un nekur citur. T.i. Pagātne, nākotne un tagadne pastāv vienā laika periodā.
Protams, te atkal rodas konflikts ar cilvēka iztēli, kam ir tieksme visu vizualizēt un piešķirt materiālu konsistenci, kā dēļ tas itkā nav iespējams. Taču, ja uz katru objektu, katru lietu un būtību, kas pastāv uz zemes un jebkādā telpas izpratnē paskatās savādāk, tad top skaidrs, ka viss ir tikai enerģijas lauks. Palūkojoties uz savu roku, un cenšoties to maksimāli "piezūmot," jūs atklāsiet, ka āda sastāv no sīkākām šūnām, arī tās šūnas ir vēl sīkākas... tā līdz atomam, un galu galā pats atoms beigās ir viens vienīgs enerģijas lauks. Tātad, tā pati roka sastāv no neizmērojamā skaitlī esošiem atomiem un principā ir vienkāršs enerģijas lauks. Tieši tāpat arī pagātne un nākotne - tās eksistē gluži kā tagadne - enerģijas veidolā - kas ļauj tai pastāvēt tieši tagad, un ne kur citur.
Tātad no tā izriet, ka ir pilnīgs pamats uzskatīt nākotni par visīstāko tagadni un izdzīvot to tieši tagad, un piesaistīt to enerģiju, kas ir nākotnē, tagadnē, lai tādējādi par tagadni padarītu šķietamo nākotni, un pagājušo tagadni uzreiz pārvērstu par pagātni. Izklausās sarežģīti, bet lēnām izlasot vēl reizi tas ir saprotams
.
Taču protams, ir vēl kaut kas arī jādara, lai nāktoni padarītu par tagadni! Ja esmu bomzis, un vēlos limuzīnu ar zaķi pie sāniem, kasti alus bagāžniekā un Gerkena villu, tad ar iedomāšanos vien, ka es tāds esmu, nepietiks. Protams būtu grūti to iztēloties, laikā kad villas vietā tev ir dienvidu tilta kabeļu tunelis ar pāris puspelējušiem matračiem, zaķa vietā, ir kaķis, kas prasa ēst, un limuzīna vietā ir tačka ar šmigu tajā.. Taču, pat ja tā nav, tad tas nekādā ziņā neliedz man sevi noskaņot tā, lai es justos, ka man tas viss ir! Jo mainoties iekšējam enerģētiskajam noskaņojumam, mainīsies arī apkārtne apkārt, un līdz ar to arī mana domāšana un rīcība. Tātad nākamais kas būs nepieciešams būs sākt tikai attiecīgi rīkoties un domāt tā, lai nākotni piesaistītu tagadnei! Ja es nenoiešu no sava enerģētiskā viļņa, nesākšu šaubīties un mainīt savu enerģētisko noskaņojumu, tad neizbēgami tiks piesaistīita nākotnes sapņi un tie tiks materializēti.
Laiks neeksistē. To esam izdomājuši mēs paši, lai regulētu savu rīcību, tādējādi radot iespaidu, ka mēs esam kaut kam pakļauti (kāds kalpa gēns?). Visa informācija, viss pastāv vienuviet, viss mainās nevis laika ietekmē, bet dažādu mākslīgi izraisītu apstākļu ietekmē. Dzelzs rūsē tāpēc, ka ir apstākļi kas to veicina. Tie apstākļi ir atkal kādas citas enerģijas ietekmē. Ja izdotos tīru dzelzs enerģiju pārvietot kādā nosacītā kastē, kur neeksistē neviena cita enerģija, kā tikai dzelzs un tā eksistences fakts kā tāds (sauksim to par balto enerģiju, kas ir neitrāla - ne pozitīva, ne negatīva), tad dzelzs (pieņemsim kuba formā, lai vieglāk mūsu prātam vizualizēt) arī pēc miljards gadiem eksistētu tieši tāds pats kā viņš ir tieši šobrīd. Realitātē, laiks apstājas, tas nerit uz priekšu. Miljards gadus esam izdomājuši tikai mēs, bet dzelzs un apkārtējā vide un enerģija nosacītajā kastē ir vienkārši eksistējuši un nav mainījušies, jo priekš tiem laiks nav.
Manuprāt, ka ja izdotos nošķirt vienu enerģiju no otras enerģijas, tad arī cilvēks savā materiālajā izskatā ievietots šādā baltajā enerģijā, spētu eksistēt mūžīgi. Tas laiku nejustu, jo cik ātri viņš šajā enerģijā ieietu tikpat ātri viņš arī izietu, lai gan apkārtējā vidē, kur valda enerģiju mijiedarbība, "laika" gaitā būtu pagājuši mēneši, vai miljards gadsimti. Nokļūstot apkārtējā telpā, kur enerģijas mijiedarbojas cita ar citu, arī uz cilvēku momentāni sāktos apkārtējo, gan pozitīvo, gan negatīvo enerģiju ietekme, kas viņam atjaunotu "laika ritējumu."
Galu galā, skaidrs ir viens - Nākotnes enerģiju pārvērst tagadnē ir elementāri. Taču cits jautājums ir solis atpakaļ - pagātnē? Vai tas ir iespējams? Jeb katru brīdi, katru mirkli, tiek pārlikts nulles punkts aizvien tālāk uz priekšu šajā "laika" ritējumā, aiz kura tālāk nav iespējams nokļūt? Jo skaidri zināms, ka par miera stāvokli, t.b. 0 mm/s (vai citā mērvienību iedalījumā) lēnāk objekts nespēj pārvietoties. Pretējā gadījumā, ja viens objekts sāktu savu enerģētisko ritējumu pretējā virzienā, tad tas izraisītu tūlītēju "katastrofu" mūsu izpratnē, jo līdz ar to nāktos slīdēt atpakaļ visām pārējām enerģijām, kas galu galā ir saistītas vienas ar otru. Tāpēc vienkārši - ja nav iespējama -1m/s kustības ātrums, tad nav iespējama arī nokļūšana pagātnē. 0 punkts ir tieši tagad. Tātad pagātnes nav. Tā eksistē tagadnē.
Taču aizmirsu kurš no tiem visiem gudrajiem tēviņiem (laikam Einšteins) izvirzījis teoriju, ka gaisma ir vienīgais, kas spēj šķērsot nākotnes un tagadnes robežas, dēļ tās izplatības ātruma. Tātad, ja šobrīd ieslēdzam gaismu, tad nākamajā mirklī mēs gaismu redzam kas ir izstarota pagātnē, un to kas tiek izstarota tagad, mēs redzam to tikai nākotnē. Es gan nepiekrītu, ka tā ir vienīgā kas spēj lauzt laiku, spējam mēs to visi, jo kā jau minēju, laiks neeksistē. Vienīgi gaisma to izdara visātrāk. Taču gaisma nespēj izgaismot pagātni, vai ne? Tātad vai tas nozīmē atkal, ka nokļūšana pagātnē nav iespējama?
Atgriežoties pie nākotnes enerģijas piesaistes tagadnē, jau iepriekš kļuva skaidrs, ka tas reāli eksistē un savādāk nav. Mūsu nākotne ir tieši tāda par kādu mēs to iztēlojamies. Tas attiecas gan uz sīkākām lietām, gan uz katru individuāli, gan uz valsti un pasauli kopumā. Ko no tā var secināt? Mums ir krasi jāmaina sava attieksme pret sevi, apkārtni un jāpārtrauc slīgt sevis žēlošanā, un jālūkojas kā izkļūt no šīs situācijas kur mēs esam. Lai vai cik šķietami neiespējami tas būtu, tas vienkārši būs. Mums ir divi ceļi - pozitīvais un negatīvais.
Kāpēc mums ir jāpievērš uzmanība iespējamajam negatīvajam ceļam, ja varam koncentrēt savas domas un rīcību uz pozitīvo enerģijas ceļu, tādējādi liekot no nākotnes "sadaļas" pārnākt tagadnes "sadaļā"?
Tur arī slēpjas gan katra individuālā, gan valsts kopumā atlēga uz pozitīvu iznākumu. Tas attiecas uz visām situācijām, jebkurā jomā. Tā tas ir, savādāk tas nevar būt.
Ja es nešaubīšos un nemainīšu savu enerģētisko domāšanas virzienu, jūs lasiet cilvēka rakstīto, kas izvedīs valsti no krīzes. Skan smieklīgi, jā.. Bet vai tas tā ir, atkarīgs ir no tā, ko es daru un domāju tagad un nākamajā mirklī. Ja saglabāšu šādu pārliecības virzienu arī darbos, tad nav pamata uzskatīt ka tas tā nav. Vai ir kāds, kurš spēj pamatoti pierādīt, ka es to nevaru izdarīt, ka es to jau nedaru tagad (ja pieņem nākotnes eksistenci, es teorētiski varētu lūgt jūsu pateicību par padarīto darbu )?
Neņemot vērā pēdējo rindkopu, vai ir kādam sakāms kas pretējs šajā sakarā?
