local-stats-pixel fb-conv-api

Mans spoku storijs34

174 3

Pirmo reizi rakstu kaut ko šitādu tapec nevērtejiet skarbi.

Tas notika pirms pāris gadiem, kad man bija 15. Tā diena sākās ar skaistu saulēktu, kas mani apbūra (man liekas, ka tā bija ceturdiena). Viss sākās kā parasti iecēlos ap 5:00, paēdu brokastis un sāku domāt ko varētu darīt? Līdz puzdienlaikam paliku mājās, jo vajadzēja sagaidīt māsu, kas atgriezīsies no nakts maiņas. Ap pulkstens 12:30 viņa iedarās mazliet noskumusi un nogurusi. Apvaicājos, kas noticis uz ko viņa man atbildēja:“Man neizdevas glāpt viņu“,tad viņa aizgāja uz savu izstabu atpūsties. Es sapratu, ka kāds ir nomiris, bet tas mani īpaši neinteresēja (un tā bija kļūda), piezvaniju brālēnam, lai nak spēlēt bumbu. Aptuveni ap 18:00 bijām pamatīgi izpumpējušies, tad viņš jautāja kādi man plāni ir vakaram, es atbildēju ka nēkādi. Viņš pastāstija, ka vakarā notiek tuss pie viņa draudzenes un ja vēlos varu iet arī( protams ka piekritu). Mazliet vēlāk bijām jau klāt un sākam normāli izbaudīt vakaru, kad ap kādiem 22:00 kāds sāka klauvēties pie durvīm sākumā visiem bija vienalga, jo bijām jau mazliet noreibuši. Klauvēšanās pēc brīža apklusa un par to mēs visi pasmējāmies. Ballīte turpinājās pilnā sparā( un būtu turpinājusies, ja nebūtu beidzies dzeramais pēc kura vajadzēja iet uz dienakts veikalu). Atvēram durvis un sākam iet āra, kad viena no meitenēm ieraudzīja viņu, kas stavēja kādus 10 pakapienu augstāk un kaut ko murminaja sev zem deguna. Tuvāk esošais čalis piegāja tuvāk viņam un sāka prasīt „Vai viss kārtībā“ un tādā gara, tas ķēms sāka kustēties kaut ko izvila no kabatas un nakošajā mirklī čalis iekliedzās un saļima uz trepēm. Daļa no mūsu bara skrēja lejā, citi arī es tajā skaita iemetamies dzīvoklī un aizslēdzām durvis. Visi bijam pārbijušie un klusi klausījamies, kas notiek ārā, citi piegāja pie logiem un tur bija baiss skats, visi kas bija noskrējuši lejā tā arī tur palika mirkstot savas asinīs ,un tur viņš stāvēja kaut ko meklēdams. Visi bijām pilnībā izsisti no sliedēm varēja dzirdēt, ka kāds šņukst vai raud vai skaita lūgšanas. Centāmies sazvanīt policiju un vecakus, bet tas mums neizdevās un tad atkal sākās klauvēšana pie durvīm tagad bijām neizbēgamā situācijā iespundēti 5.stāva dzīvoklī, bez sakariem ar ārpasauli. Sākam pārdomāt kā varētu tikt ārā no šī murga un izdomājām, ka nelaidīsim nevienu iekša līdz rītam un paņemt katrs kādu priekšmetu ar ko varētu aizstāvēties( tas mums nepalīdzēja). Klauvēšana bija beigusies un jau likās, ka esam glābti, un tad notika negaidītais durvis pašas no sevis atvērās, es skrēju pie durvīm, lai tās aizcirstu un tad parādījās viņš ar asiņainu skalpeli rokās. Es ieraugot viņu sastingu uz vietas un tad metos atpakaļ, lai pārējiem paziņotu un lai sagatavojas pašam ļaunākajam, kas arī notika pāris sekundes pēc maniem vārdiem. Viņš ievilkās istabā vēl jo projām murminādams sev zem deguna un lēnam vienu pēc otra gan tos kas pretojās, gan tos kas lūdzās žēlastību nogalināja. Man palika slikti un es ar vēl pāris cilvēkiem metos uz pēdējo istabu, mēs aizbultējam durvis(vismaz mums tā likās) un paslēpāmies kur nu kurais. Kad vairs nedzirdējām nevienu vaidu un kliedzienu no blakus istabas sapratām, ka esam nolemti nāvei. Durvis atsprāga vaļa visas mūsu barikādes aizlidoja uz visam pusēm un savainojot brālēnu, kas slēpās skapī viņš iekliedzās no sāpēm un tā radība izvilka viņu ārā un lēnām sāka griezt viņa kaklu, viņa draudzene izmetas no gultapakšaš un histēriski kliegdama metās palīga, bet bija jau par vēlu un viņa tā pat kā visi pārējie tika uzšķērsta un viņš turpināja meklēt kaut ko un to ko viņš meklēja es sapratu vēlāk. Viņš sāka skaļāk murmināt un es centos neizdvest ne skaņas, kas tomēr man neiznāca un viņš pagriezās pret manu slēptuvi un meta skalpeli, kas izurbās cauri manai kreisās rokas delnai cauri, bet es sāpes nejuti tikai savas asinis, kas lēni sāka tecēt uz grīdas pakš... pakš...pakš. Mani sāka pamest spēks un noteikti viņš to izbaudīja, ka manas asinis tek uz grīdas un tad man iešāvās pilnībā traka ideja es izrāvu skalpeli no rokas, izmetos no savas slēptuves un uzmetos viņam virsū sāku durt un graizīt viņu līdz brīdim, kad man palika slikti un es atslēdzos, nākošais ko es atceros bija vārdi” Tev bija vienalga, kas es biju un kā es nomiru tagad tu cietīsi mūžīgi un tevi uzskatīs par nenormālu tā pat ka mani” un „Atbrīvoties nav iespējams”. Es piecēlos no rīta, kad man acīs iespīdēja spoži saules stari, pirmais ko es izdarīju apskatīju savu roku viņa bija apsaitēta un smeldza no sāpēm tad es izrāpos no gultas un atradu vannas istabu, ieskatījos spogulī un redzēju to pašu ķēmu ko vakar un tad es sapratu vārdus ko viņš bija teicis „Tu mocīsies mūžīgi”, man gar vaigu noritēja asara un es sapratu, ka esmu nolādēts uz visu savu mūžu un nevienam nebūšu vairs vajadzīgs nekad...

174 3 34 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 34

0/2000

moshk ja sadalīsi tekstu es izlasīšu.. bet šitā nemaz netaisos...

1 2 atbildēt

Nu ņemot vērā, ka raksts tapa 30 minūtēs, tad var teikt, ka esi labi pastrādājis :)

2 4 atbildēt