Kad nesaproti kas krīt no gaisa17

1653. gads - Atkal krīt vardes

Šoreiz tas atgadijās kādā valstī - Norfolkā. Vardes kuras krita no debesīm šoreiz tiešām cilvēkiem esot sagādājušas lielas neērtības. Cilvēki tās no sākuma esot vākuši spaiņos, un pēctam nesuši uz lauku dedzināt. Visas atrastās vardes esot bijušas pa galam. Starp citu, visbiežāk kritušie dzīvnieki no gaisa ir tieši vardes.

1687. gads - Pārslas

Izrādās, ka kautkas līdzīgs ir noticis arī mūsu kaimiņos - Lietuvā. Tajā gadā Klaipēdā no gaisa krita piķa melnas, šķiedraina materiāla pārslas. Turklāt dažas esot bijušas nopietna lieluma ( galda virsmu lielumā). Visas pārslas esot bijušas mitras, un tām piemitusi purvaina smaka. Taču, kad pārslas izkaltušas, tad tās bijis iespējams pārplēst kā papīru. Vēlāk ( 1839. gadā) īru akadēmijā mācēja skaidrot, ka tā bijusi zaļaļģu suga, taču neviens nespēja izskaidrot, kā tās tika saspiestas pārslās.

1702. gads - Debesu dēmons

Vēlā pavasarī  Drăgăneşti ciematā, Rumānijā, Karpatu kalnu pusē parādijās milzīgs mākoņu kūlis. Vienā mirklī šis mākonis kļuva ļoti ļoti tumšs un varēja likties, ka drīz sāks snigt sniegs. Tā vietā liels ledus gabals, apmēram cilvēka auguma lielumā iekrita vietējā aplokā blakus vietējam krogam. Uzreiz bija skaidrs tas, ka ledus gabalā kaut kas bija iestrādāts. Krodzinieks piestiprināja ledus gabalu uz kamanām, un aizvilka to uz vietējo viesnīcu, kur ledus gabals ātri vien izkusa. Kad tas izkusa visi redzēja savā priekšā kādu raibi zilu, bez matainu un kailu ķermeni. Visi kas to redzēja piekrita, ka šī būtne bija bez matiem, garenu seju, nedaudz līdzīga pērtiķim, nodriskātiem spārniem un pātagas veida asti. Uzņēmīgais krodzinieks radību izbāza un novietoja savā krogā. Brīnumainā radība bija interesants apskates objekts, līdz trīs gadus vēlāk ciemā ieradās kāds ceļojošs mūks un uzstāja, ka šīs radības atliekas ir nekavējoties jāsadedzina.

1741. gads - Eņģeļa mati

Gilberta Vaita (Gilbert White) pieraksti liecina, ka 1741. gada 21. septembrī viņš agri no rīta pirms rītausmas devās uz tuvējiem laukiem, lai saprastu, kas tā ir par dīvainu zirnekļa tīkliem līdzīgu vielu, kas klaj laukus. Viņš to pabakstijis ar nūju, taču tie bijuši vairāk slideni nekā parasti zirnekļu tīkli, un tiklīdz tiem pieskārās, tie samērā ātri izšķīda un pazuda. Šie mati klāja arī viņa suņus un viņu acis, un suņiem nācās tos ar ķepām nokasīt no savām acīm. Vēlāk ap deviņiem no rīta viņa pieraksti liecina, ka debesis bijušas piepildītas ar drēbi, kura bija daudz smagāka par gaisu, un viņš secinājis, ka tie nav nekādi pavedieni bet blīvi austs audums. Šī parādība turpinājās gandrīz stundu un drīz šis materiāls sedza aptuveni 32 kvadrātjūdžu platību. Šajos tīklos netika atrasts neviens zirneklis un neviena persona tuvākajā apkārtnē nesūdzējās arī par kodieniem. Vieta kurā viņš aptuveni atradās bija kāds trijstūris, ko veidoja trīs pilsētas Bredlija, Selborna un Alresforda. Šis notikums ir arī reģistrēts 1829. gada grāmatā ”Popular Biology” un tur ir minēts, ka ja arī tie ir bijuši zirnekļi, tad ir neiespējami tas, ka tie spēj radīt tik daudz un blīva tīkla, lai tas varētu tādos apjomos nokrist uz zemes.

1781. gads - Sērs

Fermeris, Emile Coulon, kurš dzīvoja sešas jūdzes no Francijas pilsētas Lionas, sēdējis savā virtuvē pie galda, kad pēkšņi viņa priekšā cauri jumtam iztriecies un nokritis uz viņa ozolkoka galda kāds akmens gabals kurš sašķēlās. Par cik akmens gabals bija sašķēlies divās daļās, tad viņam bija iespējams redzēt tā iekšpusi. Viņš pēc tā aizsniedzies, un sapratis, ka akmens gabals bijis mitrs, dzeltenīgā krāsā un smaka bijusi, kā no puvušām olām. Vēlāk viņš ir gājis ārā, jo sieva viņu atradusi pēc brīža guļam uz grīdas. Atmodies viņš atkal sāka pētīt šo akmeni, un saprata, ka tas vairs nav dzeltenīgs bet ir melnā krāsā, gluži itkā būtu dedzināts. Vēlāk tas tika nogādāts uz Svētā Žana Katedrāli ( Cathédrale St-Jean ), kur tas tika nodēvēts par Velna pelniem un tika iznīcināts, vēlāk vairs par to arī nekas netika dzirdēts.

1819. gads - Dīvains organisms

Amherstā, Masačūsetsā 13. augustā uz zemes no debesīm nokrita kāds dīvains kvēlojošs organisms. Tas nokrita personas Erastus Dewey dārzā, kurš to neatrada līdz pat nākamajam rītam. Vēlāk to apskatija profesors Rifuss Greivs ( Rufus Grave ), kurš mācēja teikt ka šī organisma āda līdzinājās uzkarsušam audumam, kuru noņemot atklājās kāda mīksta viela, kura bija bifeļa krāsā. Organisms bijis apļveida formā un apmēram colu biezs. Noņēmis ādu pavisam viņš atklāja savam skatam kādu šķidrumu, kurš tika aprakstīts kā šķidrās ziepes. Smaka bija ļoti spiedīga un ātri izrasija reiboni un sliktu dūšu. Gaisa iedarbībā šī viela ātri vien pārvērtās no asins sarkanas krāsas uz līķa bālu. Vēlāk viņš to ievietoja maisītājā un šī viela pārvērtās par vielu kura ir līdzīga mājas cietei. Pēc trīs dienām tas iztvaikoja un kļuva melns. Starp profesoru Greivu un viņa kolēģi Edvardu Hitčkoku ( Edward Hitchcock ) pat izcēlās strīds, jo Greivs uzskatija, ta tas ir meteorītiskas izcelsmes, taču Hitčkoks domāja ka šim organismas ir sēņu izcelsme. Taču tā arī īsti šis jautajums netika atrisināts.

1824. gads - Asins lietus

Virs Buliavino ciemata ( ciemats atradās uz līnijas starp Maskavu un Sanktpēterburgu ) parādijās tumši sarkans mākonis un pret vakaru sāka līt lietus sarkanā krāsā. Ciemata iedzīvotāji, kuriem izdevās savāk lietus lāses bļodās vai citos traukos, kuri tajā brīdī patrāpijās pa rokai bija pārliecināti, ka tās ir asinis. Ap pusnakti lietus nedaudz norimās, un ar dažādu intensitāti turpinājās vēl divas nākamās dienas. Visi lauki, kuri bija ciemā, kļuva no sākuma oranžīgā nokrāsā, taču vēlāk tie palika tumšāki un likās, ka itkā tie būtu klāti ar sodrējiem. No sākuma ciema iedzīvotājiem tika dots padoms pamest ciemu, jo nākamā zāles raža nebūtu pietiekami liela lai pabarotu lopus. Taču, kad tika sagaidīta jaunā zāle, šķita ka tā aug ar divas reizes lielāku ātrumu kā parasti un kultūraugi auga ar tādu kvalitāti kāda agrāk nekad nebija redzēta. Arī augļi un dārzeņi auga lielāki nekā parasti. Tie, kuri bija savākuši lietus asinis dažādos traukos un pudelēs, to pārdeva, jo tas atjaunoja eneģiju, dzīvotspēju un veselību. Kāda pudele tika nosūtīta arī Caram Aleksandram pirmajam, taču nav zināms, ko viņš ar to iesāka.

1841. gads - Svaigi kalmāri

1841. gada, 7 jūlijā ( trešdiena ) izjādes laikā Džonu Sīveru ( John Seaver ) pārsteidza negaidīta un neparasti spēcīga vētra ar krusu. Sev par pārsteigumu viņš bija liecinieks tam, ka kādā no ledus gabaliem iekšā bija kāds dzīvnieks. Tas bija aptuveni 10 colas garš un 4,5 colas apkārtmērā un ar taustekļiem, kuri nāca ārā no tā ķermeņa. Šis dzīvnieks bija kalmārs. Šī krusa un vētra saturēja lielu sāls daudzumu.