Iesākumā par rakstu, šis ir kkas līdzīgs bailīgam stāstam. ja būs atsauksmes tad iespējams izdomāšu un uzrakstīšu vēl šādus. stāstu rakstīšu 1. personā,jo man tā vieglāk.
Guli droši25
300
2
1.Kad biju mazāks, mēs ar ģimeni daudz pārvācāmies. Sākumā mēs dzīvojām Kalifornijā, pēc tam kad mammu paaugstināja mēs pārvācāmies uz Detroitu. Vēlāk viņu atlaida no darba un mēs pārvācāmies uz Pensilvāniju,jo tur dzīvot bija lētāk.Pēc 3 grūtiem gadiem Pensilvānijā,izskatījās ka viss sāk iet uz labo pusi. Mamma atrada labu darbu, tēti drīz paaugstināja amatā,es gāju labā skolā un mums bija diezgan normāla dzīve.
2.Tēti atkal paaugstināja un mums bija jāpārvācās uz San Francisko. Es ļoti gaidīju brīdi kad mēs pārvāksimies,jo tētis teica,ka San Francisko dzīve būs labāka. Tieši pirms pārvākšanās es stipri saslimu,ārsts teica ka man ir plaušu karsonis,tas nozīmēja trīs nedēļas gulēt gultā un ārstēties.Visu laiku es skatījos televizoru dzēru limonādes un gulēju gultā. Mamma mājās nepalika mani pieskatīt, jo darbs tobrīd bija svarīgāks,viņa pusdienas laikā atnāca mājās, iedeva man limonādi un čipsus,pateica lai ātrāk izveseļojos un aizgāja uz darbu.
3.Pēc pirmās nedēļas viss sākās. Kādu dienu guļot gultā es dzirdēju balsi,tādu kā bērna,tā nāca no gultas apakšas. Pēc kāda laika no pagultes izlīda ārā maza pūkaina radībiņa, izskatījās pēc Fērbija,teica ka viņu sauc Mr.Lielmutis(Mr.Widemouth). Es viņam pateicu, ka viņš izskatās pēc fērbija, viņs apmulsis prasīja kas tas tāds? es atbildēju ''nu zini,tās mazās rotaļlietas kuras visi bērni tagad baigi grib.'' Viņš izskatījās kā parasta rotaļlieta,tikai viņam bija milzīgs smaids, no vienas auss līdz otrai. Viņš man teica, ka tad kad istabā ienāks mamma, viņs paslēpsies zem gultas,jo ja viņa mūs redzēs tad neļaus spēlēties.
4.Ar lielmuti gāja diezgan jautri, mēs spēlējām paslēpes un ķēriņus, lasījām žurnālus un skatījāmies televizoru, es jau viņam sāku pieķerties,kad sākās šīs dīvainās spēles. Vienu dienu kad pamodos,viņš jau sēdēja man blakus gultā. Prasīja man vai es negribot paspēlēt jautru spēli, es teicu ''labi, kādu spēli?'' un gāju līdzi viņam kad viņš rādīja ceļu.Viņš mani aizveda līdz balkonam un teica ''šo spēli sauc iedomāšanās spēle, tu iedomājies ka apakšā ir liels batuts, un ja tu iedomājies ļoti stipri, tad kad tu lec zemē tu neatsities pret zemi, tu atlido atpakaļ,kā no batuta. es būdams 7 gadus vecs domāju ka tā ir taisnība,bet es atteicos,jo man vēl sāpēja galva no slimošanas, es teicu ka esmu slims un nevaru pietiekoši stipri iedomāties. viņs uz manīm apskatījās ar vīlušos skatienu un teica ''labi,varbūt citreiz.'' Nākamajā rīta,viņš mani pamodināja un teica lai mācos žonglēt,tad viņš man iedeva kasti ar nažiem. Es izbijies iesaucos '' kas tu traks esi?! mani vecāki mani nositīs ja es aiztikšu nažus. liec to kasti projām,un ātri.'' viņš atkal uz mani paskatījās ar bēdīgu skatienu un atkal teica ''labi,varbūt citreiz.''
5.Ar lielmuti vairs nebija jautri, ar katru dienu viņš kļuva vēl dīvaināks,un gribēja spēlēt vēl dīvainākas spēles.Kādu dienu manā istabā ienāca mamma un teica,ka varu iziet ārā paelpot svaigu gaisu,jo pietiekoši esmu gulējis. Es priecīgs izlecu no gultas, iebraucu čībās un gāju ārā pa durvīm. Es sēdēju ārā uz soliņa gaidīdams lielmuti,kad viņš atnāca viņs mani aizveda pie viena ceļa un teica ''šis ceļš ir īpašs,es daudz savus draugus esmu pa šo ceļu vedis uz to kas ir ceļa beigās,un ceru ka kādu dienu varēšu arī tevi aizvest.'' Visu dienu es prātoju kas ir ceļa otrā galā,pienāca vakars un man vajadzēja iet gulēt. pirms miega man tētis pateica ka rīt varēsim braukt projām. Es biju ļoti priecīgs par šo ziņu, jo man tā gribējās dzīvot San Francisko un arī tikt projām no tā smaidošā Fērbija, jo viņš katru reizi man lika darīt trakākas lietas,kuras es atteicos darīt un katru reizi viņš izskatījās dusmīgāks. četros no rīta tētis mani pamodināja un teica lai braucam, es ātri savācu visas savas mantas un skrēju uz mašīnu, braucot projām es atskatījos atpakaļ un redzēju lielmuti stāvam uz balkona ar bēdīgu sejas izteiksmi un nazi rokās, viņš man māja ar roku, es viņam pretī nepamāju, tā bija pēdējā reize kad es viņu redzēju.
6.Tagad es esmu 26 gadus vecs džeks, dzīvoju San Francisko un visu ko piedzīvoju Pensilvānijā aizmirsu kā sliktu sapni. nesen man pazvanīja priekšnieks un teica lai aizbraucu uz Pensilvāniju darba konferencē. Kad biju konferencē visu beidzis braucu atpakaļ un ieraudzīju savu veco māju, viss uzreiz atausa atmiņā,itkā tas būtu noticis vakar. Es atcerējos par ceļu, un izdomāju apskatīties kas ceļa beigās bija. Kad biju aizbraucis,ieraudzīju ka ceļa beigās ir kapsēta, un ievēroju ka daudz kapakmeņi pieder maziem bērniem.
