http://www.spoki.lv/mistika/Eka/214732 - pirmā daļa šim stāstam.
Kalendāra ieraksts mani izbiedēja tā nepajokam. Vai nu kāds gribējis pajokot, vai tiešām šis skaistums nekurienes vidū, neviena nevajadzīgs, stāvējis gandrīz četrdesmit gadus, lēnām saplūstot ar zemi. Likās, ka atrodamies pasakā. Ne tikai tāpēc, ka viss izskatījās tik dīvaini skaisti, bet arī tāpēc, ka tas viss likās tik nereāli. Bija sajūta, ka pirms četrdesmit gadiem kāds šo ēku iesaldējis un tagad atkausējis. Un tā atkal atdzīvojas, tāpat kā toreiz. Un atkal manas domas pārtrauca šoreiz pērkons, kurš laikam bija sakoncentrējis visas savas emocijas uz šo māju, jo visas dabas spēku darbības tinās tieši ap šo vietu. Apcirtos apkārt un ar miglainām acīm lūkojos dziļāk tumsā. Caurvējš glāstīja manas jau gandrīz nejūtīgās rokas un es viegli nodrebēju. Grīdas čikstēšana pavadīja mani līdz ar katru manu soli. Bija labi, jo nebija sajūta, ka esam vieni. No mājas sienām staroja tāda neaprakstāma aura un rokas tā vien sniedzās tās noglāstīt. Pieskaroties sienām, krāsa no tām drusku palika man uz rokām. Pasmaidīju un paskatījos uz nu jau sagrauztajiem griestiem. Ar lukturīša gaismu centos sazīmēt ornamentu. Kā par pārsteigumu, nekas mani tajā nepārsteidza. Nopūtos. Dzirdēju, kā draugs no citas istabas mani sauc. Un atkal, grīdas čikstoņas un zibens pavadīta, devos pie drauga.
Pa ceļam paspēju vēlreiz uzmest skatu lielajam logam foajē. Tas tik tiešām bija milzīgs. Kad nonācu pie durvīm, tad es nedaudz apmulsu, jo man priekšā parādījās..vēl viena virtuve! Draugs uz mani skatījās ar tādu uzjautrinošu un jautājošu skatienu. Viņš iesmējās un aizsedza mutu ar roku, un, it kā kaut ko domādams, purināja galvu. Pagāju dažus soļus atpakaļ un, kā pārbaudīdama, paskatījos uz pirmās virtuves pusi. Es nesapņoju, tur tiešām bija divas virtuves. Saraucu pieri un paraustīju plecus. Neko, sākām pētīt otro virtuvi. Pavisam citas sajūtas. Arī šajā virtuvē stāvēja galds, tikai tas bija taisnstūrveida. Uz tā nebija galdauta un piederumi arī bija salikti kā nu kurais. Galda vidū bija nolikts svečturis ar svecītēm, kuras nekad nebija tikušas aizdedzinātas. Tās izskatījās grauzēju apskrubinātas. Un pāri visam - putekļu un zirnekļu tīklu sega. Uz šīs virtuves sienām bija tapetes, kuras jau likās nogurušas un dažās vietās lipa jau nost. Arī tām vējš nelika mieru. Tās no dusmām čaukstēja un arvien vairāk šķīrās no mitrās sienas.
Jau atkal drebuļi pārņēma manu ķermeni un pie visa vainīgs bija logs, kurš stāvēja vaļā pusvirus. Taisīt ciet to nebija jēgas, jo tam tāpat trūka vairāk rūšu, nekā tam bija. Šeit grīda nečīkstēja un nebija tik mīlīga. Tā bija betona grīda -cieta un auksta. No tās nenāca nekāds mājīgums, maigums. Arī maniem kāju pirkstiem tā nepatika.
Kamēr mēģināju tos kaut kā iekustināt, atskanēja troksnis no citas istabas. Protams, sarāvos, bet tad manas iekšas nomierināja drauga balss ka "sorry, es tā negribēju. Viss ir kārtībā. Es tikai uzskrēju kaut kam. Au.." Noraizējusies gāju uz blakus istabu un, kā mamma uz savu palaidnīgo bērnu, skatījos uz draugu, kurš sēdēja uz grīdas un centās nodabūt no sevis auduma gabalus. Skats no drauga devās tālāk pāri mēbelēm, lampām, galdiņa līdz apstājās pie sienas. Tās izskatījās kā izstādē. Visas noklātas ar gleznām, dažādiem izbāzeņiem un uz plauktiņiem uzliktām skulptūriņām. Lielā brieža acis draudīgi lūkojās uz mani un es ilgi nevarēju no tā atiet. Klusums mani pavadīja ejot pa lielo istabu, jo nebija kam čīkstēt. Abi lielie dīvāni abpus mazajam galdiņam bija apsegti ar baltu, nu jau nedaudz appelējušu audumu. Mana roka slīdēja pa mitro virsmu, nedaudz iztraucējot putekļus, kuri gulēja uz masīvās stāvlampas abažūra un, it kā atriebjoties, lika man šķaudīt. Noslaucīju rokas mitrajās un siltajās biksēs un turpināju izbaudīt telpu.
Vispār, visa māja izskatījās kā gatavodamās izstādei. Nebija nekādu grāmatu, albumu, zīmējumu, pierakstu.. Visa māja likās tik tukša, bet reizē arī pilna ar kādu stāstu. Ar stāstu, kuru varēja izlasīt tikai to pētot dziļi, dziļi. Ar draugu nolēmām doties mājās, un, kamēr viņš skrēja augšā pa foajē trepēm, es nostājos tā vidu, tieši pretī lielajam logam, un iegrimu domās. Arī lietus bija rimies un pērkons ar zibeni noguruši. Domāju par trepēm, lielo logu, abām virtuvēm.. Viena māja, divas ģimenes? Divas, liekas, tik atšķirīgas ģimenes, dzīvojušas kopā. Kas viņas vienojis? Šis foajē? Garās trepes? Lielais logs? Kādēļ tās vairs šeit nedzīvo? Tik daudz jautājumu man vēl dzima galvā. Manas acis atkal aizmiglojās.. Draugs, pa trepēm noskrējis lejā pusceļu, mani izmisīgi sauca. Kā apburta skrēju augšā, un aizelsusies nonācu pie loga un burtiski sastingu. Vējš nesās cauri manam ķermenim, taču drebuļi vairs mani nekratīja. Lēnām, bet uzmanīgi spēru soļus tuvāk rūtīm un mūsu skatam pavērās maza sētiņa ar krūmiņiem. Sētiņa dažās vietās bija izraustīta un krūmiņi arī kļuvuši kaili. Akmens.. Akmens lauzās tiem cauri. Vienā sētiņas pusē apaļi, ar sūnām apauguši, otrā - kantaini. Vienā pusē uz kantainajiem akmeņiem stāvēja nekad neaizdedzinātas sveces.. Tie bija kapakmeņi..
