Mūsu dzīvēs cilvēki nāk un iet. Reti kurš no mums nav aizdomājies par tēmu, kas ir tie sastaptie cilvēki - manā, tavā, mūsu dzīvē. Kāpēc mēs satiekam tieši tos cilvēkus, kurus satiekam. Sabīdās, saveidojās apstākļi, situācijas, notikumi un mūsu dzīvē neizbēgami parādās kāds vai kādi cilvēki. Tas ir tāds fakts vai faktors, kuru mēs īpaši nevaram pat ietekmēt. Brīžiem ir tā, ka mūsu dzīvēs notiek īsta "tautas staigāšana". unājot līdzībās,..daži cilvēki iemanās staigāt pa to tavu dzīvi iekšā un ārā, daži ienāk tā metodiski, bet citi savukārt epizodiski. Vēl citi ejot garām kaut kā neviļus tai pieskaras, un atstāj tur savus nospiedumus,.. bet citi ienāk uz mirkli,..un varbūt ienāk tikai lai parādītu sevi. Daži stabili ieņem savas pozīcijas tavā dzīvē uz visu mūžu. Ir arī tādi, kas varbūt gribētu ienākt tavā dzīvē, bet mēs kaut kādu iemeslu dēļ viņus uzskatām par "garāmgājējiem" un ienākt neļaujam. Un tas cilvēks kādu laiku varbūt tur pastāv pie mūsu dzīves sliekšņa,.. pamīņājas pie durvīm, bet tā kā durvis ir slēgtas, tad aiziet.
Mēdz būt, ka tas pats cilvēks pie durvīm pieklauvē atkārtoti, bet ja atkal neviens neatver, tad viņš aiziet no tavas dzīves prom pavisam, var nojaust, ka aiziet neizpildot savu misiju tavā dzīvē,.... un iespējams, klauvē pie citām durvīm pie kurām nemaz nebija jāklauvē. Bet ir arī tā, ka garāmgājējus savās dzīvēs ielūdzam kā gaidītus viesus, un šie viesi tur sāk aizsēdēties,.. un beigās vairs nesaprotam, kā no viņiem lai atvadās.. Daži cilvēki izstaigā krustām šķērsām tavu dzīvi domādami, ka ievieš tur vajadzīgās korekcijas, bet daži vienkārši bradā pa to. Un tomēr... mēs paši to izvēlamies vai neizvēlamies, atļaujam vai neatļaujam būt mums apkārt vai līdzās tiem cilvēkiem, kuri ir parādījušies mūsu dzīvē,...apzināti vai neapzināti, bet kaut kādu iemeslu dēļ esam satikušies.
Kas ir tie mūsu dzīves sastaptie cilvēki?
Jāmēģina par to tikt skaidrībā. Tas, ka tā varētu būt nejaušība vai sagadīšanās..., šo domu atmetam uzreiz, jo pastāv uzskats, pie tam pierādīts, ka visi mēs, uz zemes dzīvojošie cilvēki esam enerģētiski saistīti neredzamām saitēm. Katrā cilvēkā mikrokosmos ir savienots ar makrokosmosu, esam daļa no visa. Uz zemes ir miljoniem, miljardiem cilvēku. Ārprāts! Vai tiešām mums ir kāds sakars, piemēram, ar cilti, kas dzīvo dziļi lietus mežos Amazones džungļos tālu no civilizācijas? Jā... Psihologi, arī zinātnieki mums skaidro, ka pastāv kopīga kolektīvā zemapziņa un virsapziņa. Tur ir ietverts viss, pilnīgi visa informācija par tevi un mani un viņu, par šo dzīvi un iepriekšējām...informatīvais lauks... Zemapziņa nekad neatpūšas. Ir aprēķināts, ka vairāk kā deviņdesmit procenti ikdienas dzīves tiek vadīti zemapziņas līmenī, tas ir neapzināti, bet apzināti to nomācam ar savu prāta daļu.
Psihologs Viljams Džeimss apgalvo, ka spēja izkustināt pasauli slēpjas zemapziņā. Tā ir ātra un darbojas instinktīvi, bez domām un apsvērumiem, kas iejauktos un padarītu darbību lēnāku. Zemapziņa vai bezapziņa parasti nozīmē visu psihes saturu ārpus apziņas. Esam pasaules daļa, nevis kaut kas atstatu stāvošs no tās. Un vēl "Ikviena frāze, emociju izpausme vai doma ir energoinformatīvs veidojums, kas vienotajā laukā var savstarpēji iedarboties ar citiem objektiem. Kad mēs par kādu domājam, tad starp mums un šo cilvēku izveidojas enerģētisks "tilts", pa kuru notiek enerģijas un informācijas apmaiņa. Tāpēc katra negatīva doma ir uzbrukums un var nodarīt ļaunumu."/teksts no grāmatas "Aizsardzība pret enerģētisko vampīrismu"/ Tātad sanāk, ka mēs ar citiem cilvēkiem nepārtraukti esam saistīti, mūsu iekšējās pasaules saskaras pilnīgi neatkarīgi no mūsu vēlmes. Pat tad, kad jūs domājat par cilvēku, kas atrodas tūkstošiem kilometru attālumā no jums, jūs ar viņu nonākat mijiedarbībā smalkākā esamības plānā. Domām un jūtām neeksistē attālums. Paliek skaidrs, ka esam viens veselums, un ko tagad? Jāpamēģina kaut kā sastrukturēt, vai padziļināt šo tēmu, kāpēc mēs esam tik ļoti saistīti?
Kas mēs esam viens otram?
Mēģinām ielikt kaut kādā kategorijā, teiksim, mēs visi esam "biedri", kā, piemēram, sarunu biedri, domu biedri, grupas biedri, arodbiedrības biedri, dvēseļu biedri, rotaļu biedri, ceļa biedri gan tiešā gan pārnestā nozīmē utml. Tātad, katrs cilvēks, kas ir ienācis mūsu dzīvē kaut uz mirkli, nav tāpat vien, bet jau pilda kaut kādu "biedra" funkciju, misiju vai lomu. Biedra formulējums neizklausās korekts, tas ir tikai apzīmējums tam, cik vērienīgi un izvērsti esam saistīti viens ar otru.
Turpinot strukturēt, jāatzīst, ka ir cilvēki, kuri vienkārši nevar nebūt, un tie ir sekojošie..., bet kā viņi mūsu dzīvē parādās par to pafilozofēsim. Versija apmēram tāda. Vecāki mums tiek doti karmiski. Domājams, ka vīru/sievu arī saņemam vai nesaņemam atbilstoši karmai, vai arī tos izvēlamies pēc vecāku ģimenes modeļa pieredzes atbilstoši saprašanai. Kolēģi? Uz darbu mēs ejam strādāt un sastrādāties ir dzīves nepieciešamība. Bērni ir Dieva svētība, kuru dzīves vecāki var ļoti ietekmēt un protams, ka karmiska ir bērna piedzimšana konkrētajā ģimenē,... bet kā ir ar draugiem? Par to tiek runāts mazāk, jo tā nav ģimene, ar kuru kopā jādzīvo, un ne arī kolēģi, ar kuriem jāsatiek. Kaut arī kolēģi nereti kļūst par draugiem.
Pie draugiem "pakavēsimies". Mūsu draugi,.. tā ir īpaša kategorija. Tie ir tie cilvēki, kurus mēs it kā paši izvēlamies, vai drīzāk, tie mums tiek doti kā balva, jo tie ir tie, pie kā ejam, kad ir labi un kad ir slikti,.. vai kad vienkārši gribas kopā pabūt un būt. Tie ir cilvēki, kurus pieņemam ar visām labajām un sliktajām īpašībām un vājībām. Un kuriem tāpat ir vajadzīga mūsu sabiedrība tāda, kāda nu tā ir. Par draugiem saka, ka tie ir līdzās priekos un bēdās, tie ir savējie, kuri vienkārši ir. Šoreiz nav runa par formālām attiecībām, kur kāds "draudzējas" inerces pēc, vai meklē sev labumu. Ar draugiem mēs esam emocionāli saistīti un mums ir nepieciešamība būt saskarsmē, lai pārspriestu notikumus, vai lai vienkārši uzzinātu kā draugam klājas. Dažkārt draugu dēļ mēs esam gatavi nest arī kādu "upuri", ziedot laiku vai no kaut kā atteikties par labu draudzībai. Draugi ir tie, kas mūsu dzīvi dara spilgtāku, interesantāku, piepildītāku. Draugi ir tie ar kuriem mēs rezonējam uz viena viļņa. To var teikt arī par pretējo dzimumu ar kuru mūs vieno mīlestības jūtas, bet arī savus draugus mēs mīlam, pat tad, kad liekas, ka nemīlam. Varētu teikt, ka draugi ir diezgan ietekmīga daļa no mūsu dzīves. Nevajadzētu domāt jo vairāk draugu, jo labāk. Daudz var būt paziņu, bet ne draugu.
Viens īsts draugs ir daudz vairāk vērts nekā simts paziņu.
Ar kategorijām tā kā aptuveni būtu skaidrs, bet vēl joprojām pastāv jautājums kāpēc tieši šie cilvēki ir mūsu dzīvē un ne citi? Dzīve ir kā teātris ar lomu spēlēm, un mēs esam tie aktieri. Labi vai slikti aktieri,.. tas kā nu kuram izdodas, varbūt kādreiz ir jādzird "bravo", bet citreiz mums met ar "sapuvušiem tomātiem". Pilnīgi saprotami, ka mums katram gribas spēlēt to galveno lomu gan savā, gan otra cilvēka dzīvē, vienīgi "režisors" nevar iedalīt visiem vienādas lomas. Un ne katrs var spēlēt galveno lomu , kādam ir jābūt arī masu skatos. Bet tomēr vajadzētu censties nospēlēt iedalīto lomu ar meistarību, un varbūt, ka "režisors" pamana tevī spožu talantu un iedala kaut ko vērtīgāku. Bieži vien dzīves "režisors" liek uzlabot mūsu "aktiermeistarību", un mēs cenšamies, jo gribam saņemt labu "algu". Lomas mainās ar gadiem, jo tās lomas ko spēlējām pirms gadiem desmit, vairs nav vajadzības spēlēt tagad, jo arī talants ir audzis un attīstījies,.. un "aktieru paaudze", ar ko kopā esam spēlējuši šo dzīves teātri vienkārši ir nomainījusies. Par saspēli runājot, ir tā, ka daži cilvēki spēlē mūsu dzīvē liktenīgo lomu, bet dažiem, lai vai kā viņi censtos paliek tikai epizodes. Tas domājams atkal ir "režisora" ziņā.
Mēs visi domājam par citiem cilvēkiem, par to otru,... par situācijām, kurās nokļūstam "pateicoties" vai PATEICOTIES kādam cilvēkam. Tās izsecinātās domas principā mums visiem ir ļoti līdzīgas, piemēram:
No grāmatas "Sarunas par attiecībām" Dace Rukšāne raksta : " Esmu diezgan pārliecināta, ka mūs ar partneriem nesaved kopā tāpat vien. Katrs, kuram mēs atļaujam pietuvoties, savā ziņā atspoguļo mūs un mudina uz attīstību. Viņš nāk kā tāds skolotājs, kas vistiešākajā veidā uzrāda tavus trūkumus un... mudina no tiem atbrīvoties. ....Diezgan loģiski, ka pirmā reakcija ir noliegšana, jo kam gan patiks, ja viņam sejā iebāž to, ko viņš visvairāk centies slēpt ne tikai no citiem, bet arī no sevis."
Kuthumi grāmatā "Dvēseles likumi jeb karmiskie kodi" ir teicis: "Jāiemācās mīlēt apkārtējos cilvēkus nevis ar miesīgo, bet ar Dievišķo mīlestību, bez nosodīšanas, bez aizvainošanās, ar sapratni un pacietību. Obligāti vajag piedot apkārtējiem cilvēkiem- viņi taču nav vainīgi, ka tieši viņi ir atsūtīti labot jūsu kļūdas: Neviens tev nav draugs, neviens tev nav ienaidnieks, bet ikviens tev ir Skolotājs."... un vēl "... ja nostāsities uz apzināšanās ceļa, cilvēki, kas ir ap jums, paši pārmainīsies, viņiem vairs nevajadzēs jūs audzināt."
Valērijas Siņeļņikovs "Dzīves noteicēja mācībgrāmata": "Mēs paši radām savu pasauli, tātad savā dzīvē pievelkam noteiktus cilvēkus un situācijas. Kādas tad mums ir tiesības kritizēt citus? Ja jums kaut kas nepatīk citā cilvēkā, ielūkojieties pats sevī- tāpat uzvedaties arī jūs. Līdzīgais taču pievelk līdzīgo. Ārējā situācija- tas ir mūsu pārliecības, mūsu domu atspoguļojums. Tāpēc, nepiekrītot kaut kam, jūs ejat pats pret sevi. Jums neizdosies mainīt citu cilvēku, ja nemainīsieties pats. Necentieties mainīt savu tuvāko. Ja jums kaut kas viņā nepatīk, tad cēloni meklējiet pats sevī."
Bez komentāriem, ... bet varam paturpināt, pameklēt epitetus šo grāmatu autoru atziņām... varbūt atrodam vēl kādas līdzības...
Viedais Vairočana uzrunā šādi: "Katrs no jums ir piedzimis tieši tajā vietā, tajā zemē un tajos ārējos apstākļos, kurus jums ir jāizmanto saviem sasniegumiem, un jums apkārt ir tieši tie cilvēki un tie apstākļi, kuriem vajadzīga jūsu palīdzība." Ja esam skaidrībā par faktu, ka katrs mums dzīvē ir skolotājs, tātad arī mums noteikti ir "audzināmie",... bet tie lai labāk paši pie tādas atziņas nonāk. Mēs esam piedzimuši lai būtu skolotāji viens otram? Tad jau sanāk, ka dzīve ir viena vienīga skola.
"Mēs esam pieraduši visai bieži slikti domāt un izteikties par citiem cilvēkiem, paši par sevi, par savu likteni. Visbīstamākie ir ļaunie vārdi un ļaunās domas par mīļotajiem cilvēkiem un tuviniekiem. Un neapmierinātība pašiem ar sevi." Ja jau ar domām vien nodarām tik daudz ļaunuma, tad izteiktie vārdi ir kā "bumba ar laika degli". Ar tuviniekiem acīmredzot ir visgrūtāk, jo to pārestības sāp visvairāk un neapzināti mēs viņiem par to enerģētiski atmaksājam, bet kā būt ar cilvēkiem, kas mūsu dzīvē, zināmā veidā, ir ienācis kā "ienaidnieks". Visticamāk, ka ļauni runājot vai domājot par viņiem mēs "paņemam uguni uz sevi", jo mēs dodam iespēju saviem ienaidniekiem valdīt pār mums. Mūsu dusmas ietekmē mūsu enerģētiku un izrietoši veselību, laimi,.. bet viņi savukārt gluži pretēji gūst iespēju zagt mūsu enerģētiku.... ir sakāmvārds, ja dzīve pasniedz rīksti, tad pacenties izgatavot no tās loku,..diezgan neloģiski , jo loks "nostrādās" kā bumerangs, un tad dzīve kļūs kā "apburtais loks", no kura būs grūti izkļūt, jo tu būsi lietojis "loku" kā ieroci. Bet varbūt arī nē, ja tur nav klātesoša ļauna nolūka, un tas simboliski nozīmē loku izmantot, lai vienkārši trāpītu savas dzīves mērķī.
Nekad nedrīkst novērtēt par zemu tos dzīves skolotājus, ko mums piespēlē liktenis. Cilvēks ir izpildījis kaut kādu konkrētu uzdevumu mūsu dzīvē, laiks parāda tā nozīmību un nozīmi dzīves spēlē, bet nākošie notikumi un cilvēki palīdz mums būt stiprākiem, jo ir iegūta pieredze. Džidu Krišnamurti saka: "Cilvēkam patiešām ir jāizprot šis pagātnes jautājums- pagātne kā vakardiena caur šodienu, kas iezīmē rītdienu atbilstoši vakar notikušajam". Tātad vakardienas skolotāji ir savu misiju izpildījuši, nāks citi vietā, bet mēs jau mācīsimies no savām kļūdām un būsim spējīgi to saprast, un aizvien mazāk mūsu dzīvē parādīsies cilvēki, kas būs "bargie" dzīves skolotāji. Ja esam gatavi mācīties arī no citu kļūdām, tad dzīves teātris vispār mums būs īsta komēdija,... viens vienīgs prieks,.. un tad, reizē būsim gan savas dzīves režisors, gan galvenās lomas izpildītājs un aktierus izrādei arī varēsim paši izvēlēties un piemeklēt. Bet, kamēr tā nav, mēģināsim priecāties par katru "aktieri" mūsu dzīves izrādē, ko mums piespēlē dzīves režisors-DIEVS. Saprotot to, ka tu esi aktieris savā dzīvē un savu lomu tajā, ir vieglāk pieņemt faktu, ka otrs ir tikai tavs atspulgs vai skolotājs, un tava apziņa to pieņem un saprot un prāts vienkārši samierinās. Jāsaka, ka nav tik viegli, ja dzīvē notiek izrāde, kas drīzāk līdzinās traģēdijai. Varētu mēģināt uztvert to kā traģikomēdiju, ja tas nebūtu tik sāpīgi. Interesanti, ka katrs cilvēks, kurš mums ir zināms "ienes" mūsu dzīvē vai gluži otrādi "iznes" no tās kaut ko būtisku, un tas mūs iekšēji kārto.
Vienmēr pārsteidz,.. un cik dīvaina brīžiem ir tā sajūta, ka piemēram, svešs tikko iepazīts cilvēks tev ir tuvāks nekā tas, ar kuru kopā esi "apēdis pudu sāls". Dažkārt kāds pilnīgi nejauši ieraudzīts cilvēks neiziet no prāta, un kādam pilnīgi svešam "izkratām" sirdi, vai arī ...caur kādu nejaušu vārdu vai acu skatu no kāda svešinieka saņemam stiprinājumu visai dienai, nedēļai, mēnesim,... Liekas tīrā mistika,.. pat domāts nebija,.. it kā nejaušība,.. bet acīmredzot likumsakarība. Ir tāda sajūta, ka tu to cilvēku jau pazīsti miljons gadu.
Maikls Ņūtons "Dvēseļu ceļojums" izskan šāda versija "Kad jūs skatāties konkrēta cilvēka acīs uz Zemes- pat ja tikko esat iepazinušies- un redzat gaismu, kuru esat zinājis agrāk...nu, tā jums kaut ko izsaka par šo cilvēku. Kā cilvēks jūs nezināt, kāpēc, bet jūsu dvēsele atceras." Acīmredzot mums ir nepieciešami pilnīgi visi cilvēki, kas mums ir apkārt,.. gan tie, kas ir skolmeistari,.. gan tie, ar kuriem mēs esam uz viena viļņa,.. gan tie, kas ir savējie, gan tie,.. kas ir svešie. Ja mūsu tuvumā ir cilvēki, notiek enerģijas apmaiņa ar viņiem, ar viņu noskaņojumu, pat ar viņu problēmām. Mēs kaut ko ņemam un kaut ko savu atdodam. Tas ir neizbēgams process, jo esam "pieslēgti" visumam no kura saņemam enerģiju un ar šo enerģiju sasvstarpēji dalāmies pilnīgi godīgi. Mēs visi esam viens.
