Ikviens zin traģisko stāstu par „Titānika” bojāeju, kuru uzskatija par nenogremdējamu kuģi. Diemžēl 1912.gada 15. aprīlī šis kuģis pirmajā un pēdējā savā transatlantiskajā reisā uzskrēja aisbergam un no gūtajiem bojājumiem noslīka paņemot sev līdzi tuktošiem cilvēku dzīvību.
1990.gada 24.septembrī notika kāds neparasts notikums. 340 km attālumā uz dienvidaustrumiem no Īslandes tika nocelta kāda sieviete no dreifējoša aisberga. Šī sieviete izrādijās 29 gadus vecā Vinnija Kouts (Winnie Couts).
Norvēģijas zvejas traulera kapteinis Karls Jurgens Has stāsta krasta apsardzei, ka viņi pamanijuši sievieti dreifējam uz aisberga un veikuši glābšanas darbus, lai viņu izglābtu.Sieviete bija visa cauri izmirkusi, drebējusi un bija šoka stāvoklī. Viņa apgalvoja, ka brīnumainā kārtā izglābusies no slīkstošā „Titānika” un bija ļoti uztraukusies par citu pasažieru likteni.
Viņai laiks apstājās tieši traģiskajā 1912.gada 15.aprīlī, kuru viņa pēc 79 gadiem pārdzīvo tā, itkā tas būtu noticis šodien. Viņai kopumā neeksistēja šie 79 gadi un viņa vēl joprojām uzskatija ka ārā ir 1912.gada 15 aprīlis.
Šī traģiskā notikuma aculieciniece bija īsts šoks kuģa apkalpei un kopumā visai Norvēģijas krasta apsardzei. Neviens nevarēja noticēt šādam notikumam, jo tas ir vienkārši prātam neaptverami un neierakstās nevienos mums zināmajos likumos par laiku un telpu. Sieviete izskatijās pilnīgi normāla un neizrādija nekādus psihiskus traucējumus.
Vienīgais pierādijums, kas lika apmulst gan kuģa apkalpei, gan krasta apsardzei bija apģērbs, kas bija virsū miss Koutsai – tādu nēsāja 20. gadsimta anglijas augstākās sabiedrības dāmas.
Atrisinājuma meklējumos eksperi sazinājās ar anglijas jūras spēkiem un viņi apstiprināja, ka miss Vinnija Kouts no Sauthemptonas, tiešām bija „Titānika” pasažiere un varēja atrasties katastrofas momentā uz kuģa klāja. Ekspertus izbrīnija arī tas, ka 108 gadus vecā Vinnija Kouts atrašanas brīdī izskatijās tikai 29 gadus veca.”Tas ir neiespējami”, apgalvoja 27 ārsti un zinātnieki, kuri izmeklēja izglābto sievieti.
Pēc aptuveni gada, 1991.gada 9. augustā, izpētes kuģa „Larson Neiper” komanda, 365 km attālumā uz dinvidrietumiem no Īslandes (gandrīz tajā pašā vietā) savāca vēl vienu „Titānika” izdzīvojušo. Viņš bija pilnīgi neskarts, bet satrieks par notikušo kapteinis E. Dž. Smits. Viņš dreifēja nelielā glābšanas laivā un pīpēja vecu pīpi. Visiem par pārsteigumu viņam mugurā bija tīra, izgludināta forma. Kapteini steidzami nogādāja psihiatriskajā slimnīcā Oslo, lai noskaidrotu viņa personību un pārbaudītu veselību. Pirkstu nospiedumu pārbaudē atklājās, ka viņa nospiedumi sakrīt ar 80 gadus vecu dokumentu informāciju, kas glabājās anglijas nacionālajos arhīvos.
Vienā vārdā sakot šo divu cilvēku personības apstiprinājās, gandrīz pēc 80 gadu ilgas pazušanas.
Kaut šie cilvēki ir pilnīgi veseli un normāli, viņus joprojām tur izolētus no sabiedrības, itkā, lai viņi adaptētos mūsdienām, jo viņi joprojām apgalvo ka dzīvo 1912.gadā. Visas žurnālistu intervijas ar izglābtajiem tiek aizliegtas, itkā, lai netraucētu izmeklēšanai.
Visai apkalpes komandai kura bija aculiecinieki brīnumainajai izglābšanai ir likts turēt mēli aiz zobiem, līdz nākamajam vadības rīkojumam.
