Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
43

Nesen noskatījos režisora Dāvja Sīmaņa dokumentālo filmu „Mūris”, kurā attēlota dzīve Latvijas un Krievijas pierobežā, kā arī sniegts neliels ieskats divu „politisko emigrantu” Anša Ataola Bērziņa un Benesa Ajo ikdienā. Nolēmu īsi aprakstīt dažus savus novērojumus un secinājumus, kas man radās pēc filmas noskatīšanās. Uzreiz jāsaka, ka filma apstiprināja manī jau mītošos (negatīvos) priekšstatus par dzīvi Latvijas pierobežā un viņpus tās. Taču tā spēja arī nedaudz izmainīt manu līdz šim kategoriski kritisko priekšstatu par filmā attēlotajiem bēdīgi slavenajiem personāžiem Anis Ataolu Bērziņu un Benesu Ajo.

Pirmkārt, pēc filmas noskatīšanās, nācās secināt, ka Ansis Ataols Bērziņš, visticamāk, tiešām ir naivs ideālists, kurš sapinies pats savos izgājienos un ir bijis spiests aizbēgt no Latvijas. Cik noprotu, tad filmas uzņemšanas laikā viņš slēpās Krievijā, bet pēcāk pārvācās uz Čehiju. Filmā Ansis bija gaužām nerunīgs, varēja noprast, ka atrašanās prom no ģimenes un dzimtenes viņam patiešām derdz. Arī kāre uz visu padomisko un krievisko nebija manāma. Izskatījās, ka Ansis tikai tagad sāk atskārst, kādus „sūdus” ir savārījis. Filma zināmā mērā uzlaboja Anša tēlu manās acīs, liekot noprast, ka puisim vienkārši nav „pilns rublis” tāpat kā latviešu ISIS kaujiniekam Blīdenes Mārtiņam. Tiesa, tas nenozīmē, ka es aizstāvu viņu vai viņa sastrādāto 2009.gada janvāra protestu laikā. Filmā attēlotajā situācijā (emigrācijā) viņš atradās tikai un vienīgi paša vainas dēļ. Ansis pats sevi bija piespiedis bēgt no dzimtenes un izvēlēties bēguļošanu un vientulību Krievijā mierīgas dzīves vietā. Tomēr, kā zināms, par stulbumu netiesā, tāpēc uzskatu, ka viņam piespriestais cietumsods ir mazliet par šerpu (pirms tam biju domājis pretēji).

Otrkārt, pēc filmas noskatīšanās mainījās mans priekšstats arī par bēdīgi slaveno Donbasa teroristu Benesu Ajo. Atšķirībā no Anša Beness emigrācijā atradās pats pēc savas gribas, taču viņa stāvoklis izskatījās vēl nožēlojamāks un nelaimīgāks, ja to salīdzinām ar Anša bēdīgo situāciju. Lieta tāda, ka Beness uz Donbasu brauca kā uz „laimes zemi”, kur cerēja beidzot būt noderīgs. Tiesa, filmā redzētais liecina, ka tur viņš neiederas vēl vairāk nekā nīstajā buržuāziskajā Latvijā. Viņš ir lempīgs, apjucis, neprot šaut ar automātu, viņa separātistu biedri viņu izsmej un nepieņem viņu kā savējo viņa ādas krāsas dēļ. Filmā ir redzami kadri, kuros Beness vientulīgi sēž tukšā ēdnīcā un sērīgi lūkojas tālumā. Filma man lika apjaust to, ka Beness Ajo ne tuvu nav paša izlolotais revolucionārs, nacionālboļševiks un valsts ienaidnieks, bet gan vienkārši dzīvē apmaldījies un apjucis cilvēks, kas allaž bijis neiederīgs un, iespējams, tieši šī iemesla dēļ izvēlējies tik dīvainu dzīves ceļu, nu gluži tāpat kā Blīdenes Mārtiņš. Pēc filmas noskatīšanās varu secināt, ka Beness Ajo ir drīzāk nožēlojams, nekā bīstams. Traģikomiska parodija par teroristu.

Treškārt, filmā attēlotie vatņiku šabaši t.s. „draudzības kurgāni” uz Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežas un Daugavpilī 9.maija svinības apstiprināja manas bažas, ka PSRS un Krievijas zombēšanas metodes ir daudz efektīvākas, nekā mums patīk domāt.

Filmā redzamajā veterānu pasākumā, proti, „draudzības kurgānā” bija dzirdami saukļi „rodina, svoboda, Putin!”, kā arī publiski tika slavināts biedrs Staļins. Pasākumā piedalījās arī viesi no Latvijas, kuru starpā bija gan vienkārši iedzīvotāji, gan politiķi. Cik man zināms šo pasākumu katru gadu apmeklē arī vairāki partijas „Saskaņa” biedri. Filmā redzētais man lika kārtējo reizi pārliecināties par to, ka „Saskaņa” un tās atbalstītāji ir un paliek krievu imperiālisti, kas nevienam neredzot, pierobežā diedz slavas dziesmas Putinam un Staļinam. Neskatoties uz laika zobu, interfronte joprojām ir dzīva, un Kremlis dara visu iespējamo, lai šiem cilvēkiem radītu mānīgu priekšstatu par sabrukušās impērijas iespējamu atgriešanos.

Savukārt filmas noslēdzošie kadri, kas bija veltīti 9.maija svētkiem Daugavpilī, man lika atskārst to, cik masveidīgs ir un allaž klātesošs ir Kremļa režīma zombēšanas mehānisms. 9.maija svētkus Latgales lielākajā pilsētā pavadīja Krievijas karogi un padomju simbolika, kā arī Kremļa un tās līdera Putina publiska slavināšana. Daži no sanākušajiem vateņiem, ieskaitot pieaugušus vīriešus, no priekiem pat raudāja. Pats šausmīgākais laikam ir tas, ka pasākumā piedalījās arī virkne bērnu un jauniešu, kuru vecāki turpina savas nācijas zombēšanas tradīcijas un uzspiež padomju noziedzīgo ideoloģiju arī jaunākajām paaudzēm. 9.maija svētki Daugavpilī labākajā gadījumā atgādināja nacistu partijas saietu trīsdesmito gadu Vācijā, sliktākajā – pašnāvnieku sektas pēdējo kopā saiešanu pirms cianīda iedzeršanas varenā līdera un tēvzemes vārdā.

Lai vai kā, bet filmu viennozīmīgi iesaku noskatīties visiem. Pirmkārt, tā paver daudz personiskāku skatu uz publiskajā telpā nereti demonizētajiem un viendimensionāli attēlotajiem „valsts ienaidniekiem”. Otrkārt, tā parāda to, cik masīva un spēcīga ir Kremļa propaganda un arī to, kas var notikt ar cilvēku veselo saprātu, ja cilvēks tai nepretojas.

Filmu, vismaz vēl vakar, bija iespējams bezmaksas noskatīties LTV mājaslapā.

J.Rubenis

 Autors: Sesks Kasjaks Kāpēc jānoskatās filma „Mūris”
1.
Izmantotie avoti:
http://kasjaks.lv
0
43
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [1]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Anonīms
Anonīms 30.08.18 00:10  
2
0
Ļoti laba filma, ieteiktu visiem noskatīties