http://spoki.tvnet.lv/literatura/x-/773523
x (1)7
Skola. Es atdotu visu, lai tas nebūtu, bet mans pilsoniskais pienākums mani uz to piespieda. Paldies Dievam, bija atlicis tikai viens gads, un es tikšu no šejienes prom. Deviņos mēnešos var iznēsāt jaunu cilvēku, nevis dirnēt četrās sienās apmēram desmit stundas dienas pavadot, mācoties lietas, kas man dzīvē ne īpaši noderēs. Kopš tēta nāves man skola vairs nepavisam neinteresēja. Taču mātes un viņas jaunā jefiņa dēļ man nācās saņemties.
Nopūta. Vakarnakt es atgriezos pirms pusnakts, un, kamēr skanēja mūzika un viesi našķējās ar mātes ceptajiem labumiem, es klusi aizslīdēju uz savu istabu, iededzu svecīti pie tēta gultas, un uzreiz aizmigu, lai nepadotos kārei izraudāties. No rīta, paldies dievam, mājās bija klusums, un es varēju netraucēti sagatavoties šai murgpilnajai dienai. Auksta duša palīdzēja pamosties, taču pat jauniegādātā kosmētika man nesagādāja nekādu prieku. Uzklāju uz skropstām vien tušu, un mazliet iekrāsoju skropstu līniju ar laineri. Mugurā uzvilku sarkanus svārkus un baltu zīda blūzīti, cenšoties izskatīties kaut cik pieklājīgi. Matus ieveidoju lokās un uz atslēgas kaula uzpūtu mazliet smaržu. Ap kaklu apliku ķēdīti ar iniciāļiem, un sazvanīju vienīgo cilvēku, kas mani saprata.
Apsēdos uz gultas, knibinādama mežģīnes, un gaidīju, kad viņš pacels klausuli.- Halo,- Kristiāns miegaini atbildēja un es nespēju nesmaidīt. Varēju iedomāties, kā mans puisis šobrīd izskatās, pavisam samiegojies, izpūrušiem matiem, aizvērtām acīm, turot rokās māsas koši rozā telefonu.- Mia? Cik ir pulkstenis?
-Astoņi no rīta,- es atbildēju,- Ir laiks celties, mīļais. Skola, skola, skola.
-Tad jau varēji mani nemodināt,- mans mīļotais noburkšķēja,- Vai man ģērbties melnā?
-Kā pats vēlies,- es atteicu,- Lien ārā no gultas. Gaidīšu tevi pie sevis.
-Paķer man brokastis,- Kristiāns palūdza un nožāvājās.- Un padzerties.
-Tiks darīts,- es pateicu un atvienoju sarunu. Tas jau bija kļuvis par ieradumu. Es katru rītu modināju Kristiānu, lai viņš man brauc pakaļ, un par to viņš dabūja brokastis. Pati pie mašīnas stūres es vēl sēsties nespēju, jo tas viss man atgādināja tēti. Turklāt, ja nebūtu manis, Kristiāns visticamākais nobastotu stundas, un atkal ielīstu savā remontdarbnīcā, kas nu bija viņa paša lepnums. Man gan tur vairs nepatika uzturēties. Man vairs nepatika nekas, kas bija saistīts ar mašīnām. Lai gan agrāk es to mīlēju, zaudējums bija pārāk sāpīgs..
Sakārtoju somu, sazvanīju vietējo puķu bāzi, kur pasūtīju ziedus un tad jau nolēmu taisīties. Mugurā uzvilku ādas jaku un kājās sarkanas laiviņas uz papēža. Acis aizsedzu ar saulesbrillēm un izgāju no istabas, juzdama patīkamu vaniļas smaržu gaisā. Tātad mamma gatavoja...
Nokāpu lejā pa trepēm un tur jau viņa bija. Mana kopija tikai par sešpadsmit gadiem vecāka, un, manuprāt, skaistāka. Mūs nereti noturēja par māsām , jo mamma nepavisam neizskatījās pēc trīsdesmit trīs gadus vecas sievietes, bet gan manā vecumā. Nav brīnums, ka viņa tik ātri iepazinās ar to lopu.
-Tu skaisti izskaties, Amēlija,- mamma smaidot sacīja, slaukot rokas dvielī,- Kur tad Kristiāns?
-Nupat izlīda no gultas,- es atteicu un apsēdos pie galda,- Kā vakardienas svinības?
-Bija jauki,- mamma mazliet piesarka,- Un kā tev?
Haha, it kā es tās apmeklēju.- Bija ok,- es samelojos.- Vai brokastis jau pagatavoji?
-Jā, te būs,- mamma no ledusskapja izņēma divas kastītes un pastūma tās manā virzienā,- Jums abiem,- viņa piemiedza ar aci un es par atbildi pasmaidīju.- Sulu arī vajadzēs?
-Nē,- es atteicu un ieliku kastītes somā.- Es nu došos..
-Bet Kristiāns taču vēl nav atnācis,- mamma apjuka. Atturējos nobolīt acis.- Ārā ir vēss.
-Man ir jaka,- es nedaudz par rupju atcirtu,- Atā, mammu.
-Naudu nevajag?- viņa pielabinājās. Atmāju ar roku un devos uz gaiteni. Man nebija ne vēlmes ar viņu runāt. Kopš viņa atrada savu jauno draugu, es nespēju viņu redzēt kā agrāk.. Vien mēnesi pēc tēva nāves viņa atrada to kretīnu, kura gredzenu tagad nēsāja pirkstā. Manās acīs tā bija nodevība, kaut arī es sapratu, ka viņa pārdzīvo, un meklē atbalstu pretējā dzimumā... Viņa ignorēja to, ka man sāp, un to es piedot nespēju.
Izgājusi no mājas, apsēdos šūpolēs, noliku somu blakus un ar kāju šūpojos turp un atpakaļ, cenzdamās nomierināties. Izņēmu no kabatas telefonu, un nolēmu sazvanīt Kristiānu, lai viņš pasteidzas. Mums galu galā vēl bija jāpaspēj uz puķu veikalu.
-Es jau braucu,- puisis pēc otrā pīkstiena atbildēja,- Ļauj minēt, sakasījies ar mammu?
-Ne gluži,- es sacīju,- Parunāsim, kad būsi te, labi?
-Labi,- viņš domīgi atteica,- Esmu uz Kensingtona avēnijas. Vēl divi kvartāli un būšu pie tevis,- viņš solīja,- Velns, puķes!
-Puķes jau esmu pasūtījusi,- smaidot atteicu,- Mans mīļais aizmārša..
-Ko es bez tevis darītu?- Kristiāns atjautāja,- Labi, mazā, man deg zaļā gaisma. Dodos pie tevis.
-Dzīvotu,- es sarkastiski noteicu un atvienoju sarunu. Telefonā caurskatīju jaunākās instagram bildes, aplūkoju sev interesējošos video youtubā un tad jau sadzirdēju riepu švīkstoņu pie savas mājas ceļa. Pacēlusi acis, pamanīju Kristiāna melno bmw galanti nostājamies manas mājas pusē. Aši paķēru somu, iemetu tajā telefonu un steidzos pie mīļotā, jo bija diezgan pavēss.
Mašīnā smaržoja kā vienmēr, pēc Kristiāna odekolona un es sajutos kā vietā, kur man jābūt.. Pārliecos pāri rokasbremzei un noskūpstīju viņu uz lūpām.
-Labrīt,- viņš sapņaini noteica un notrausa man matu šķipsnu no sejas,- Kā gulēji?
-Bija labi,- es atteicu, nebūdama pārliecināta, par šo vārdu patiesumu.- Un tu?
-Nemierīgi,- viņš atzina,- Kaut kā uztraucos, vai zini?
-Par ko?-
-Par visu.- Kristiāns atteica un atsāka braukt.- Kopš tava tēva nāves, es pats baidos sēsties pie stūres... Bet ne tas ir galvenais..
-Kas tad?- es apmulsu. Kristiāns reti uzsāka sarunas par šādām tēmām, un es sajutu nemieru augam augumā.
-Nekas,- viņš samelojās un saņēma manu roku, paberzēdams manu plaukstu ar savējo,- Galvenais, ka tu man esi līdzās,- viņš silti pasmaidīja un nobučoja man vaigu.
-Un kāpēc tu man tagad melo?- es apvaicājos,- Tava intonācija tevi nodod..
-Es saņēmu šo,- viņš pēc klusuma brīža negribīgi pateica un iedeva man telefonu, kurā bija bilde ar mana tēva iznīcināto subaru un paraksts “Atklājas jaunas detaļas saistībā ar slavenā rallista Maksa Vorensa nāvi šī gada vasaras sākumā. Iepriekš tika ziņots, ka avāriju izraisījusi tehniska ķibele, taču, kā ziņo policija, ir atradušies liecinieki, kuru liecībās minēts, ka avārija bijusi nevis nejaušība, bet gan pasūtījuma slepkavība.””