local-stats-pixel

x 10

 311  1

Lai gan bija drēgns rudens, man nebija auksti. Mugurā man bija koledžas kapučjaka, džinsi un kedas, kas manu tēlu un augumu padarīja melnu un biedējošu. Mani melnie mati vēl bija mitri, jo tos tā arī neizžāvēju, izejot no mājām, un to mazliet nožēloju, jo sāka celties relatīvi spēcīgs vējš. Pieķēros reliņiem, lai noturētos kājās, un uzrāvu sevi kalnā, jau pamanīdama pazīstamo, akmeņaino taku. Tālu vairs nebija jāiet, es sevi mierināju, būdama pārgurusi. Saņemies,Mia, tu to vari, es sevi iedrošināju, un apsēdos uz turpat esoša laukakmens, lai atvilktu elpu. Pāri ciematam lēnām cēlās migla, kas kā biezs palags klājās pāri mitrajai zālei, un tās bālie pirksti tvēra katru zemes collu, nākot man tuvāk. Piecēlos kājās un sāku iet ātrāk, lapām un oļiem grabot un šņirkstot zem kājām. Es tomēr gribēju tikt atpakaļ līdz vakaram, turklāt, jau biju iekūlusies gana lielās nepatikšanās, aizmūkot no ballītes, nevienam neko nesakot.



Lai gan, neviens mani droši vien tāpat nepamanīs. Es sakodu zobus, un savilku pirkstus dūrēs. No vienas puses, es varētu viņiem ieriebt, un speciāli nerādīties mājās, bet tādējādi es kaitētu tikai sev. Viņi pat nepamanītu. Viņi nekad nepamana neko tālāk par savu degunu. Un tāpēc man ir jāpasteidzas. Nedaudz tālāk atradu ozolu, kura zaros bija iekārtas šūpoles un nespēju apturēt vēlmi tajās apsēsties. Tik sen nebiju šūpojusies, ka, nolēmu, ka minūtīte laika man būs. Apsēdos uz šūpoļu sēdeklīša, kas bija viens diezgan mitrs dēlis, un ar kājām atspēros, lai būtu augstāk. No kabatas izņēmu cigareti, ieliku to starp lūpām, aizdedzināju un izpūtu dūmus gaisā, kas līdzinājās miglai.

Šūpošanās man atgādināja viņu. Viņš mani allaž mani mazliet iešūpināja, un tad lika šūpoties pašai saviem spēkiem, kas atspoguļojās arī dzīvē. Viņš man vienmēr palīdzēja iesākumā un tad ļāva visu darīt pašai. Un tāpēc man bija jābūt pie viņa. Atmetusi visas sāpīgās atmiņas, nodzēsu izsmēķi pret šūpoļu ķēdi, un sāku ātri virzīties mērķa virzienā. Jau sāka kļūt tumšāks, un es iesāku skriet nelielā riksītī.

Beidzot pamanīju vajadzīgo, un atplauku smaidā. Vārti vēl bija vaļā, un es palēnināju soli. Noņēmu kapuci no galvas, un izpurināju matus. Metāla kaluma uzraksts “Kerīvillas Pilsētas Kapsēta” draudīgi šūpojās vējā, un es devos iekšā pa vārtiem, redzēdama apmēram simt kapavietu sev apkārt. Dažas no kopiņām bija aizaugušas, taču daļa bija vēl svaigi kopta – šur tur dega svecītes, vai bija relatīvi svaigi ziedi. Gaiss kļuva ievērojami vēsāks, un es jutu, ka tuvojas vētra. Koku zari sāka locīties intensīvāk, un arī putni lidoja netipiski zemu. Taču, pat tad, kad ārā gar mani virpuļos laidās lapas un zari, es jutos mierīga.

Jo es zināju, ka viņš ir te. Taciņa taisi, pa kreisi, taisni, pa labi, pa kreisi. To zināju jau kopš tās liktenīgās dienas, un nebija vēl bijusi diena, kad manis šeit nebūtu. Atradusi kapakmeni, pieliku roku pie sirds un apsēdos uz soliņa, noņemdama somu no pleca. Atvēru somas kabatu un izņēmu no tās šokolādi un kartiņu. Nometu somu uz zemes un piecēlos kājās, lai pieietu pie kapiņa, un apsēstos tam pretī.

-Šodien ir tava dzimšanas diena,- es asarām aizlauztā balsī sacīju,- Daudz laimes dzimšanas dienā, tēti. Es tevi ļoti mīlu.- es noliku šokolādi pie akmens un apskāvu ceļus ar rokām.- Tēti... man tevis pietrūkst... es bez tevis nevaru...- es šņukstēju, skatoties uz akmenī iegravēto Maksa Vorensa vārds, kas kopā ar viņa fotogrāfiju, bija vienīgā liecība, ka šis cilvēks reiz ir eksistējis.

Taču it visam ir sekas. Un to es tā neatstāšu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

Te ir kāds trollis, kas visu laiku maina mana raksta ievadtekstu. Tam nepievēršat uzmanību, tas nav mans roku darbs. Paldies.~!

 7  0 atbildēt

tu manu stāstiņu izlasīt negribi emotion

 2  0 atbildēt
Šī daļa man uzlaboja visu pelēko dienu. Hip hip urrā, Kima ir atgriezusies!
 2  0 atbildēt
Ak, Kiiimucis! 😍😍😐👌❤
 2  0 atbildēt
Elsa ir lauvenes vārds. Frosts ir tipisks uzvārds Amerikā, un man patīk,kā tas skan,kopā ar vārdu Makss. Bēgšanas tur nav. Meitene aizgāja apciemot tēvu kapos. Un mitis it tikai tēvs. Man nav problēmu nomainīt vārdus emotion
 2  0 atbildēt

Stāsta sākums ir skaists, gramatiskās kļūdas nav daudz un par to prieks. Troļļi vienmēr būs un ar to jāsadzīvo vai jāsāk viņus rokā meklēt un pašam jātroļļo. Gribēju tik ieteikt nelieto visur kur pagadās vārdu relatīvi - nedaudz traucē, relatīvi skaidrojumu ne visi var saprast kur jāizmanto. Ja mācies vēl skolā aprunājies ar latviešu valodas skolotāju kur izmanto relatīvi un vai viņš it tik būtiski svarīgs lai bāztu kur pagadās.  Tā tik turpini, Es tikai tagad sāku lasīt stāstu tā kā varētu būt vēl komentāri.

 2  0 atbildēt

par ko tur ir emotion

 0  0 atbildēt

nav jau spiesta lieta, bet dari kā zini emotion

 0  0 atbildēt