un pēc ilgas pauzes klāt daļa nr 6.tik maz tāpēc ka mājās daudz arba un gandrīz netieku pie datora...
- t - tad tu gribi lai es tev iemācu kā pareizi rīkoties ar zobenu?
- T - tieši tā…
- U -un tu ceri ka es tev to iemācīšu.
- J -jā!
- K - kāpēc tad nelūdz to kādam no komandas?
- J - jo ir skaidri redzams ka viņi īpaši daudz neko nejēdz.
Kapteinis pakasīja pakausi un gardi iesmējās.
- t -tur es tev pilnībā piekrītu, viņi ir īsti muļķa desas. Ar nožēlu man tev jāsaka ka es tevi nevarēšu apmācīt, jo – kapteinis domīgi paskatījās uz kaut ko kas bija apsegts ar palagu – es esmu aizņemts ar citām lietām.
- L -labi es saprotu…
Ar nelielu nožēlas pieskaņu bildu. Taisījos jau iziet ārā, bet tad uz zemes nogāzās viens no nevīžīgi uzmestajiem palagiem un zem tās atklājās glezna. To gan nevarētu nosaukt par gleznu. Drīzāk par zilu fonu ar dzeltenu apli viducī.
- v - vai jūs gleznojat?
- N - nē! Ko tu? Tā ir tikai …….. emmmm .. nu… jā es gleznoju vai labāk!
- T - tas jau nav nekas slikts…
- N - nekas slikts! Vai tu esi redzējis pirātu kapteini zīmējam saulrietu jūrā?
- T -tas ir saulriets?
Es ar netēlotu pārsteigumu jautāju.
- - - es zinu izskatās slikti, bet ja tu .. man palīdzētu iemācīties zīmēt es tevi varētu apmācīt zobenu kaujā.
- P - protams es palīdzēšu.
- U - un neteiksi citiem ar ko nodarbojos?
- N -neteikšu
Turpmāko stundu centos nemākulīgajam pirātam iemācīt zīmēt. Iznākums gan izskatījās pēc sprādziena želejkomfešu fabrikā, bet ja viņu tas apmierina tad labi. Vismaz iemācīšos apieties ar zobenu.
Nākamajā rītā atkal uzkāpu mastā un sāku vērot apkārtni. Tā bija garlaicīga nodarbe. Pa to laiku jau paguvu izskaitīt līdz 1000 un sameklēt trīs vārdus vārdā pildspalva. Pēc kāda brīža tuvumā pazibēja kuģis ar pirātu karogu.
- k - kuģis uz austrumiem!
Nokliedzu un sapratu ka debespuses viņi pazīst perfekti. Kapteinis iznāca ārā un pamanot miera karogu ar rokām deva atļauju piebraukt klāt. Kuģi tika savienoti ar koka laipiņu un es ar pārsteigumu pamanīju ka otram kuģa kapteinim ir koka kāja.
- a - sveiks Džeik! Sen neredzēts.
- - - man prieks ka tā…
- K - ko nu pūties. Iepriekšējā reizē tu arī biji iebraucis manā jūrā tāpat kā šoreiz.
- J - jūra nepieder nevienam pa to brīvi var sirot visi.
- V - vaii tu mani izaicini?
Koka kājas īpašnieka balsī iedegās niknums
- e - es tevi ne – arī mūsu kapteiņa balss bija nikna – bet tu mani gan.
Brīdi abi kapteiņi dusmīgi saskatījās kad koka kājas īpašnieks izvilka zobenu un nokliedza ‘’uzbrukt! ‘’. Abas kuģa komandas izvilka zobenus un metās cīnā. Viens no koka kājas vīriem ar zobenu mutē kāpa augšā mastā. Es daudz nedomājot paņēmu pirmo virvi kas gadījās pa ceļam un lecot viņu nogrūdu zemē uzgāžot virsū citam ar ko cīnījās viens no laupītājiem. Bura kura atraisījās dēļ manas paņemtās virves uzkrita virsū koka kājas kapteinim. Viņš sparīgi tirinājās pa buru, bet pārējie viņa vīri steidzīgi atkāpās. Beidzot iztirinājies no buras apakšas un pamanījis ka pārējie ir jau atkāpušies nokliedza – es vēl atgriezīšos! – un steidzīgi uzkāpa uz sava kuģa klāja. Pavisam drīz jau viņu kuģis bija pazudis skatienam. Cīņa bija īsa,bet man bija prieks ka uzvarēju trīs no viņiem ar vienu gājienu. brūces arī bija nelielas, bet vaidēt viņi mācēja kā nelabie.
