local-stats-pixel

the end... (1.5)0

 44  0

Labi ir vēls vakars un man nav ko darīt tapēc izdomāju uzrakstīt jaunu daļu.;d

Bija pagājušas divas otrdienas kad bija bijušas mammas bēres. Tagad lielāko daļu sava laika es klaiņoju pa Londonu, klausos austiņas, skatos tukšumā vai nedaru neko. Endijs katru dienu brēc pēc mammas un arī Bags ir palicis visai nemierīgs.Keilebs vēl joprojām ir pie mums un nebrauc uz Bristoli. Kamols kaklā sāk izzust, bet es vienalga katru vakaru raudu spilvenā un kad pamožos spilvens ir mitrs. Esmu sākusi graizīties un man šķiet ka Keilebs to ir pamanījis jo nopirka man grāmatu: ''Kā pārkāpt pārdzīvojums, vienā mēnesī'', domāju ka patiesībā grāmatu varētu saukt: '' Netaisi pašnāvību, bet ja uztaisi tad lūdzu neizmet savu naudu, man tā var noderēt'', es grāmatu neatvērusi to izmetu konteinerā, tā kā tagad viņa varētu atrasties kādā miskastes mašīnā. Vēl joprojām ir sajūta ka no manis ir atrauts kāds būtisks loceklis piemēram sirds vai viena kāja...

Rīt mums būs jābrauc uz Ameriku jo tur dzīvo mans ''mīļais'' papucītis, kas mūs pameta kad Endijs vēl bija zem mammas sirds. Nekas, pārcietām. Tētim (saukšu viņu vai nu par briesmoni vai par Pīteru), tas ir briesmonim ir draudzene kas ir tikai dažus gadus vecāka par mani. Viņa draudzene ir velns, sievietes veidolā. Šo meiteni sauc Barbara, viņa studē par ārsti.

Pēkšņi man iezvanās telefons. Ar skaļu nopūtu pieceļos un aizsoļoju līdz viņam

- Beatrise, klausās. - Saku savā gurdajā balsī.

- Sveika, meitiņ, te tavs tētis. Tadrīt braucat pie manis? - Tētis savā zemajā balsī jautājā. Fonā dzirdēju stulbo Barbaru, kas kliedza uz kādu nabaga dvēseli. (man žēl šī cilvēka).

- Protams ka es braucu pie tevis, man nav izvēle, ja būtu nekad ar tevi nerunātu. - Es knapi savaldījos lai nenoliktu klausuli šajā pašā brīdī. Tātad briesmonis pastāstija kur mums jāiet kad esam nolaidušies Ņujorkā.

Pie durvīm pieklingināja un es aizgāju atvērt.

- Ak šausmas, vai tā ir Beatrise, vai kaut kāda badā mirstoša meitene, - Savā spiedzīgajā balsī mani apķēra Rebeka - man tik ļoti žēl, es tam vienkārši nespēju noticēt.

- Paldies, ka liec man atkal raudāt, tieši tas ko es tagad gribēju. Es rīt jau braucu. - Es viņai teicu un noslaucīju asaru kas bija paspējusi izspraukties.

- Nu, tādā gadījumā, pēdējais laiks atvadīties. - Rebeka ar nelielu nopūtu teica un iesoļoja manā mājā.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000