poēma par līķatārpu0

naktī pie manis pienāca klaidonis roberts viņš teica cimmermanis piebildu es viņš atgādināja dilanu cigarete vāri izgaismoja seju sprogaini mati pagarš deguns šaurām slaidām nāsīm pakakle lāsaina kā jenotsuņa akots paģindis labākas dzīves meklējumos kā putns no zara zarā sacīju vai tas kāds brīnums viņš attrauca un atmetis plandīgo mēteļa stērbeli piesēda man blakus katrs meklē kur labāk kur debesis augstākas kur saule siltāka kur naktspatversmēs mazāk blusu un utu un kur atļauj pārnakšņot parkā uz sola viņš izvilka no iekškabatas plakanu pudeli un ieklunkšķināja siltumam bija patiesi drēgns pavasaris arī kaut kur aizķēries noteikti iestrēdzis kādā pārsēdu stacijā aizturēts robežpunktā un nogādāts drošākā vietā bet gan jau viņš tiks laukā un būs klāt kā likts un pasaule pārvērtīsies vienā naktī
viņš runāja es viņu nepārtraucu viņam
patiesi vajadzēja izrunāties
uz robežas viņam konfiscējuši ģitāru
pārāk jau atgādinājusi automātu klusinātāju
viņš pacēla pudeli gan neesot pievākuši
tā nu viņš šļakstot
zalvi pēc zalves līdz mute klususi aizkritīšot ciet
kā laidara vārti
zalvi pēc zalves līdz visi lopi kūleniski gar zemi
zalvi pēc zalves līdz visi gar zemi tenteriski apkritīšot
skāde vienīgi tamā ka lopu esot daudz
īpaši cūku un suņu
spārnotu cūku un zobainu suņu drīz klusinātājs savu būšot paveicis un viņš apklusīšot bet līdz tam viņš nodziedāšot vienu dziesmu poēmu lai es nesatraucoties ja nebūšot īpaši skanīgi balsi nobļāvis muitā
ģitāra bijusi pārlieku jau dārga klusinātāju gan atstājuši
reiz dzīvoja līķatārps badains un skaudīgs
šis līķatārps bij makten grauzīgs
tas dēdekļu miesās grauzās ik nakti
un gaismai svīstot šļūca pa dakti
bet dziesma jau nav par to viņš iesvieda klusinātāju krūmā līķa tārps vienmēr gribot iedzīvoties uz citu rēķina it īpaši tad ja mantojumā pagadījies treknumtrekns līķis
reiz dzīvoja līķatārps ģindeņu gravā
un tādam maitam jau nesēdēt badā
kad vēl dzīvos sāka galināt
līķatārpam bija ko pastrādāt
bet dziesma jau nav par to viņš pārlīka uz pusēm kā kabatas nazis līķatārpam nav morāles morāle līķatārpam ir gāzes kamera
karš līķtārpu baro miers posta
miera laikos tam ciešāk jāsavelk josta
tas kapračus slinkos bez gala lād
un lūdzas lai dzīvos bedrē met klāt
bet dziesma jau nav par to viņš beidzot izmocīja redzams rīkli dikti kaltēja sausums
un ģitāru es noteikti atdabūšu
kaut vai tāpēc lai uzstellētu vēl vienu klusinātāju
kā es tad kliegšu