pamazītēm7

Viņš nespēlēja pēc noteikumiem. Daba viņu veda. Viņam nebija vienalga, viņam rūpēja, taču to visu viņš atgrūda tālu sevī, jo kāda gan tā nozīme un kam?

Tas bija Ernests, kuram meža klusībā viegli zvēru skaņas, lapu čalas un svaigais vējš sitās sejā, kad viņš ar bezrūpīgu skatienu vēroja čiekuru savā plaukstā. Viņš iesmējās nedaudz un skaļi ieteicās ''kā kaut kas tāds rodas, bez cilvēka rokas pielikts''?, to pajautājis, Ernests ievēroja, ka pūce viņu uzmanīgi vēro. Viņi skatījās acu acī, it kā meklēdami atbildes uz nezināmo.

Turpat divus soļus tālāk bija celms, uz kura Ernests spēji apsēdās. Viņu jau ilgi nomāca jautājums par eksistenci, tās jēgu un tās rašanos. Pasaules rašanos. Apkārtējā rašanos. ''Kaut kas prātam neaptverams'', Ernests nopūta. Mežs nopūta pretī, arī it kā nezinādams savas eksistences jēgu.

Bet vai ir vajadzīga jēga? Mēs vienkārši esam. Daba vienkārši ir. Funkcionējam gan mēs, gan daba, pildam to, ko dzīve mums uzkrāvusi. ''A bet, kas radīja pretrunas, negatīvismu, sakritības?'' Ernests jautāja. Bet tad nodomāja, ka tie vienkārši ir šķēršļi. Kad mēs tos pārvaram, mums nezināmu iemeslu dēļ ceļas patstāvīgums, kā tāds liels nākamais līmenis dzīvē, jo kļūsti stiprāks.

Ernests piecēlās un iedams, mīdija zāli, kaltētu lapu skaņas pavadīdamas viņu. ''Es eju ceļu, nezinu kādu. Vai man jāzin? Vai man jāzin..'' Šaubos, prāts saka. Pieneņu lapiņa lidodama arī nezin, kur tā dodas, jo dzīve viņu par strauju nes. Vēji valda un pūš to uz nezināmu virzienu, lapiņa tikai pakļaujas un uzņem visu - gan šķēršlus, gan patīkamus brīžus un skatus. Ernests pielīdzināja pienenei. Smieklīgi. Pienene pieneņu pļavā. Pārējās pienenes pielīdzināmas plūstošam pūlim.

Viņam bez maz vai kokiem gribējās jautāt, vai viņa prāts ir galīgi sagājis sviestā. Taču nav. Aizdomāties par visu šo būtu tikai veselīgi - Ernests nosprieda. savākdams pāris čiekuru grozā un kazeņu un devies prom. Uz dzīvi. Vēja pavadīts. N e z i n ā m a j ā.