local-stats-pixel

pagaidām bez nosaukuma. #326

Čau. Pirmspēdējā daļa. Un jā, tāda mazliet garāka, jo tik ilgu laiku nebiju.

-Tikai ļauj man paskaidrot. Lūdzu…
-Kā tu… Nē…
Es atkal jūtos kā toreiz, kad viņš man pateica par Annu. Tukša, un tukšums ir sāpīgs. Tikai tagad es neko nesaprotu, un galvā vēl brīdi ir miglainums.
-Hetera, tev ir jāsaprot, kāpēc es tev to pateicu, - viņš mēģina mani nomierināt.
-Man jāsaprot? – vārgi iesmejos. Kā trakā. Kā Anna… - Tikai nesāc atkal savas muļķības par patiesumu, ka tu gribi man uzticēties, ka man jāuzticas tev… Nevajag.
Es jūtu, kā galvā sakāpj karstums, mute izkalst un acīs lēni sāk parādīties asaras. Nu kāpēc?
-Es esmu kretīns. Piedod man.
-Pat neuzdrīksties! – iebrēcos. – Nemēģini attaisnoties.
Asaras aizmiglo skatienu.
-Es necenšos, es tikai gribu pateikt, ka es esmu idiots, man nevajadzēja piekrist…
-Aizveries! – iekliedzos. – Aizveries! Kāpēc tu mani atvedi šurp? Lai man nebūtu kur aizbēgt? Lai man būtu jāsēž un jāklausās tavā muldēšanā? Es…
Sastomos. Tas, ko gribu teikt, nav īsti patiesība, bet pašreizējās izjūtas ņem virsroku.
-Es tevi ienīstu, Braiton. Tu liki man justies vajadzīgai, un mīlētai, un… Un tad tu to visu izgaisināji. Es tevi ienīstu.
-Hetera, - puisis maigi ierunājas, bet es atvēzējos un iesitu viņam pa vaigu.
-Neuzdrošinies.
Protams, ka sitiens nebija nemaz tik stiprs. Es esmu meitene, turklāt ļoti vāja meitene, tomēr Teilors kādu brīdi tur roku pie vaiga.
-Piedod.
-Es tev nekad, nekad nepiedošu, skaidrs? Nekad.
***
Es uzsedzu Džošam vēl vienu segu un apsēžos brālēnam blakus uz dīvāna. Viņš jau divas nedēļas guļ mājās, jo ir saķēris nelāgu saaukstēšanos, un, tā kā Brenda ir aizbraukusi pie savas skolas laiku draudzenes, man nākas sēdēt mājās un tēlot auklīti.
Lai gan man tāpat nav kur iet.
Ir pagājuši mazliet vairāk kā divi mēneši. Divi mēneši, kopš es pavisam oficiāli izšķīros ar cilvēku, kur bija melu pilns. Nu, varbūt ne tik oficiāli, kā par to raksta grāmatās, bet pietiekami skaidri, lai Teilors nemēģinātu ar mani vairs kontaktēties.
Skola ir pagātne. Pirmās divas nedēļas es vienkārši nekustējos no mājas, līdz Brendai pazvanīja no skolas un pateica, ka es esmu izslēgta. Tas gan bija oficiāli. Man bija savākušās pārāk daudz neattaisnoti kavētas stundas, un visiem tas bija piegriezies. Tagad es esmu nepilnus astoņpadsmit gadus veca meitene bez vecākiem, bez draugiem, bez divpadsmit klašu izglītības, bez jelkādiem sapņiem vai cerībām, bez normālas dzīves, turklāt es meklēju darbu un mēģinu izbēgt no kontakta ar sabiedrību. Vienīgais cilvēks, ar ko esmu runājusi, ir Džoša kaķis. Pavisam nopietni. Cilvēki ir pretīgi radījumi bez dvēseles un jebkādām morāles normām. Nu, vismaz daži.
Pāris reizes zvanīja Lea, bet es meiteni ignorēju. Arī Emīlija zvanīja. Tajā nedēļā, kad mani izmeta no skolas. Es it kā pacēlu klausuli, bet neko neteicu. Džošs pāris reizes mēģināja ar mani runāt, bet bez panākumiem. Brenda vienkārši liek mani mierā.
Es atkal neēdu. Gandrīz neko. Ziemassvētki pagāja sēžot istabā un mēģinot nedomāt par to, ko lai es daru ar savu dzīvi.
Domās es vairākas reizes esmu atgriezusies pie tā vakara, kad pēdējo reizi runāju ar Teiloru. Pēdējais, ko pateicu, bija teikums, kas iznīcina visas cilvēciskuma paliekas. Es tevi ienīstu. Tagad šķiet, ka man to vajadzēja teikt sev. Es ienīstu sevi, jo tik akli uzticējos puisim, kuru praktiski nepazinu. Kā es spēju būt tik naiva? Es sevi ienīstu. Daudz par daudz. Atpakaļceļā uz Sietlas lidostu, es tikai raudāju. Visi dīvaini skatījās gan uz mani, gan Teiloru, bet man bija vienalga. Es sevi ienīdu par savu aklumu. Par savu bērnišķību, par to, ka cerēju, ka viss būs labi. Ka mana dzīve nokārtosies.
Tā nekad, nekad, nekad nenotiks. Nekad.
Kad sienas pulkstenis viesistabā rāda jau vienpadsmit, es klusi pametu dīvānu, aiznesu tukšo tējas krūzi uz virtuvi un izslēdzu gaismas. Gan jau Džošs nedusmosies, ja atstāšu viņu guļam viesistabā.
Duša ir kļuvusi par manu labāko draugu. Ja normālā situācijā es zem karstā ūdens straumēm pavadītu piecpadsmit, divdesmit minūtes, tad tagad es dušā sēžu vismaz piecdesmit minūtes. Džošs jokodamies man pārmet, ka rēķins par ūdeni ir milzīgs, bet es cenšos ignorēt vainas apziņu, ka manis dēļ Brendai ir lieki izdevumi.
Kad esmu nomazgājusies, es izslēdzu visas gaismas un ielienu gultā. Tumsa sniedz mierinājumu un bailes reizē. Tomēr tā ir laba sajūta. Pat ļoti laba.
Rīts ir kluss, kā vienmēr. Es automātiski paskatos pulkstenī, lai gan zinu, ka man nekur nav jāiet. Ir gandrīz vienpadsmit. Tātad es esmu nogulējusi gandrīz divpadsmit stundas. Nav tik traki. Pirms, apmēram, nedēļas, es aizgāju gulēt otrdienas vakarā, bet pamodos ceturtdienas naktī, trijos.
Kad es esmu pārvilkusi tīru apakšveļu, sameklējusi pelēkas treniņbikses un kreklu, es nokāpju uz pirmo stāvu, kur atrodu Džošu, sēžot pie televizora un spēlējot kādu no savām videospēlēm.
-Labrīt, - viņš uzsauc, lai gan zina, ka atbilde nesekos.
Es aizvelkos līdz virtuvei un uzlieku vārīties ūdeni. Zinu, ka Džošs no tējas neatteiksies nekad. Nu, vismaz tagad, kad brālēns slimo.
-Eu, pie durvīm kāds ir, ej!
Es nopūšos. Man negribas ne ar vienu runāt, bet Džošs ir slims un pie durvīm iet viņam būtu tikai sliktāk.
Lēni dodos uz durvju pusi, un kad tās atveru, neredzu neko vairāk kā sniegputeni. Tad no tā iznirst garš, tumšās drēbēs tērpies stāvs.
-Hetera, pirms tu aizcērt durvis man deguna priekšā, lūdzu paklausies. Tev nav ne jausmas, cik ļoti man ir kauns par to, ko es esmu izdarījis. Es esmu kretīns, un neesmu pelnījis tavu piedošanu, bet tomēr es stāvu te, tavā priekšā, atsalis līdz pēdējam, un lūdzu tevi uzklausīt. Kad es noslēdzu derības ar Endrjū un Luisu, es tevi nepazinu. Tu man biji tikai jauniņā, par kuru visi runāja, un kuru visi uzskatīja par iedomīgu. Man nebija ne jausmas, cik tu jau esi cietusi, cik zaudējusi, cik ļoti tev ir sāpējis. Es to nezināju. Es uzskatīju, ka tu būsi tikai kārtējā meitene, kura izskries caur manu gultu. Bet jo tālāk viss gāja, jo vairāk es tevi iepazinu… Es sapratu, ka tu esi savādāka. Es tevi gribēju paturēt sev, nevis tikai izdrāzt un izmest mēslainē. Taču… Es sapratu, ka neko nevaru izdarīt. Es saderēju, un man ļoti nepatīk zaudēt. Tad es nevarēju izlemt, kas man ir mazsvarīgāks. Zaudēt derībās vai zaudēt tevi. Es tev visu jau gribēju izstāstīt Portlendā, bet… Es nespēju saņemties. Taču nespēju arī pildīt derībās noteikto. Ziemassvētku ballē… Endrjū jau gribēja pasludināt savu un Luisa uzvaru, kad es viņam izprasīju vēl vienu dienu. Dienu, kuras laikā es vēlējos tev atzīties, un tad man būtu vienalga par zaudējumu derībās. Es gribēju tev atzīties, jo nevēlos, lai tu pazūdi. Es gribu būt patiess, lai mūsu starpā nav noslēpumu, jo… Jo… Es tevi mīlu.
…Un tagad es visu saprotu. Tagad Teilors vairs neliekas kretīns bez sirds. Tagad es viņu vairs neienīstu. Viņš mani atstūma ne tāpēc, ka mani negribētu, bet tāpēc, ka nevēlējās mani izmantot derību iespaidā.
Es nesaprotu, ko daru, līdz rokas automātiski apķer Teilora kaklu. Man ir auksti, un viss ir slapjš, bet tas ir mazsvarīgi.
-Es tevi mīlu, - nočukstu, - es tevi mīlu…
-Piedod man.
-Aizveries, - nomurminu, paslēpdama seju viņa slapjajā mēteļa atlokā. – Vienkārši paklusē.
Teilors pieliecas un mani maigi noskūpsta. Es labsajūtā nopūšos.
-Mani izmeta no skolas, - nočukstu starp skūpstiem. Tad atraujos, jo saprotu, ka tas ir galīgi nevietā.
-Mani arī, - viņš iesmejas, ievīdams pirkstus manus neķemmētajos, izspūrušajos matos.

178 1 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Es ignorēju otro teikumu no augšas.

2 0 atbildēt

eu, kad būs nosaukums?

0 0 atbildēt

Tu varētu, salikt varoņu bildes!

0 0 atbildēt