local-stats-pixel

pagaidām bez nosaukuma. #311

Esmu atpakaļ. Enjoy.

One of the greatest discoveries a man takes, one of his great surprises, is to find he can do what he was afraid he couldn't do.
- Henry Ford

Sietlā mēs ierodamies īsi pirms vieniem, un pirms doties uz reģistrāciju, Teilors nodod savu mašīnu kādam vīrietim. Pirms Teilors iespiež viņam rokā mašīnas atslēgas, abi sarokojas.
-Kas tas bija? – pajautāju, kad dodamies pie letes, aiz kuras stāv jauna meitene formastērpā.
-Sens paziņa. Tēva darba kolēģis.
-Vai varu kā palīdzēt? – meitene iesaucas, kad nostājamies letei otrā pusē.
-Es vēlos iegādāties divas biļetes lidojumam uz Ņujorku, - viņš nopietni saka. Meitene aizrijas ar gaisu un nervozi sāk lūkoties pulkstenī.
-Bet lidmašīna atiet pēc pusstundas, biļetes jau bija jārezervē…
-Mans uzvārds ir Braitons.
Teilors savaldīgi smaida svešajai meitenei, kamēr viņa nezin, ko darīt.
-Nē, te nav tāda uzvārda, jūs neesat rezervējis biļetes.
-Jā, neesmu, bet esmu drošs, ka mēs varam to nokārtot.
Teilors uzsmaida meitenei, un viņa nosarkst vēl vairāk, ja tas ir iespējams.
-Es… Pasaukšu kādu, - viņa aizsteidzas uz blakus telpu, un drīz no turienes iznāk pavecāka sieviete.
-Mister Braiton!
Es saraucu uzacis. Tātad viņu visur pazīst.
-Labdien, vai es varētu dabūt divas biļetes…
-Protams, protams, protams, - viņa iečivinās, kaut ko apskatīdamās monitorā. – Tieši divas vietas vēl ir brīvas.
Kamēr Teilors nokārto visas formalitātes, es pētu sievietes attieksmi. Viņa gluži vai klanās Teilora priekšā. No lūpām nepazūd tas pakalpīgais smaids, un viņa visu laiku met skatienus manā virzienā, un cenšas uzsmaidīt arī man. Mana sejas izteiksme laikam nav pārāk aicinoša, tāpēc sievietes mēģinājumi beidzas.
Kad beidzot atslīgstam sēdekļos, un es jūtu, kā lidmašīna paceļas, vēderā sagriežas viegls nelabums.
-Hetera?
Es bailīgi pagriežu galvu.
-Tev viss labi?
Teilora acīs ir patiesas rūpes. Viņš saņem manu roku, un es dziļi ievelku elpu.
-Hetera?
-Jā, tikai es nekad neesmu lidojusi, un nu man ir slikti.
Teilors mirkli sēž, bet tad sāk smieties. Klusi, it kā lai mani neaizvainotu, bet es tāpat uzmetu lūpu.
-Tas pāries.
-Nu varbūt arī, tikai pašreiz sajūtas nav no labākajām.
-Kuš, - viņš pieliecas, lai saņemtu skūpstu, un es vēlīgi piespiežu lūpas viņējām.
Man šķiet, ka tikai uz mirkli pieveru acis, bet kad tās atkal atveru, aina aiz loga ir savādāka. Mirdz pilsētas ugunis.
-Vai tiešām es visu šo piecu stundu lidojumu vienkārši nogulēju? – mazliet sarūgtināti novelku.
-Jā, bet pa ceļam tāpat nekā īpaša nebija, tāpēc tu neko neesi zaudējusi.
-Nu ja. Tu esi lidojis simtiem reižu, - nopurpinu. Teilors tikai pasmaida.
Arī visu ceļu līdz viesnīcai es vienkārši noguļu, un kad Teilors man piebiksta pie pleca, lai celtu augšā, es esmu neparasti neapmierināta.
-Tev nevajadzēja ļaut man gulēt.
-Jā, tā nu es ņemšu un celšu tevi augšā, - viņš atbild, samaksādams šoferim un palīdzēdams man izkāpt no taksometra. – Rīt varēsi skatīties pilsētu cik vien uziet. Ja gribēsi.
Pēdējais teikums ir neparasti skumjš un kluss, taču es to ignorēju, un ieķerdamās Teiloram elkonī, sāku vilkt viņu viesnīcas virzienā. Puisis negribīgi seko.
Telpas ir gaišas un plašas, apkalpe aiznes manu nelielo somu uz numuru, bet Teilors kļūst aizvien klusāks un drūmāks, un negribīgs.
-Teilor?
Puisis paceļ galvu. Es tikko esmu aizvērusi aiz mums durvis, un nu istabā esam divi vien.
-Viss labi?
-Jā, tikai…
Viņš nepaspēj turpināt. Es ar visu savu spēku ietriecu puisi sienā, un alkatīgi piespiežu lūpas viņējām.
-Es nezinu, kādu mērķu vadīts tu mūs šurp atvedi, bet kamēr tu vēl domā, ko teikt, es izmantošu laiku lietderīgi…
Teilors vārgi cenšas mani atstumt, bet es to mēģinu ignorēt. Kad viņš maigi nogrūž mani uz gultas, es ieplēšu acis. Tad lēni aizgriežos.
-Skaidrs.
-Nē, tikai…
-Nē, man viss ir skaidrs, - novelku, un tad, it kā kautrēdamās, piemetinu, - tu mani negribi.
Mirkli ir klusums. Ir dzirdama tikai mana klusā elpa, un Teilora elsas. Tad viņš apsēžas man blakus un uzliek rokas uz pleciem. Es jūtu kā vaigos sakāpj karstums. Es jūtos tik… Apkaunota.
-Muļķīte. Es tevi gribu, - viņš izdveš, ar elpu kutinādams man ausi, - es tevi ļoti gribu. Bet mums vajag parunāt. Un tāda saruna nevar gaidīt.
Es skumji ielūkojos puisim acīs. Tik brūnās. Viņš joprojām ir sadrūmis, bet acīs ir mazliet vairāk spīduma.
Viņš viegli pieliecas un nobučo man vaigu. Es klusi iesmejos un noslauku no vaiga asaru.
-Man ir tāds kauns, - nočukstu.
-Kuš, - viņš noglāsta man matus un pagriež pret sevi.
-Kas ir tas, ko tu gribi man pateikt? – nomurminu, atglauzdama no sejas matus. Teilors ievelk elpu.
-Pēc tā, ko es tev pateikšu, tu negribēsi ar mani runāt, bet man tomēr tas ir jāizdara. Man ir jābūt patiesam, vai ne?
-Jā.
-Lai arī cik slikta patiesība tā būtu?
-Protams.
Teilors nodur skatienu, viņa rokas vēl kavējas uz maniem pleciem, un tad viņš nopūšas.
-Es… Es saderēju ar Luisu un Endrjū, ka ar tevi pārgulēšu. Līdz Ziemassvētku ballei.

188 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Nākamo lūudzu!!emotion

1 0 atbildēt