nanana.
Tātad:Sveika,Katrīn! Esmu ļoti priecīga,ja lasi šo vēstuli. Kāpēc,tu vakar tik pēkšņi aizgāji prom? Es saprotu,ka tev tad bija ļoti grūti...Bet vai tu sveika,un vesela nokļuvi mājās? Zin,kā. Tagad,pa pasauli visādi cilvēki staigā.
Mana mamma tomēr izdzīvoja,ārsti viņu izglāba. Bet bez tevis,tas nebūtu bijis iespējams.Ja tu nebūtu ieminējusies,par to aparātu,nu to kas dod strāvu,es tagad jau sen trako namā sēdētu. Nezinu,kā es tev tavu labo sirdi atdarīšu,saulīt.
Mamma tagad atmetīs dzeršanu pavisam. Ārsti viņai iedeva kautkādas baigi dārgās zāles,kuras neļaus viņai pat uz sidriņu paskatīties. Un ja vēl mutē ņems tad viss nāks atpakaļ. Nu tāda nejauka padarīšana,bet tomēr. Kā pateikšanos aicinu tevi rītdien 14.aprīlī,ar mani,un manu krustmāti uz vecrīgu pa veikaliem pastaigāt. Ieiet vēlāk tējnīcā,nu tā jauki pasēdēt.
Es tev rītdien piezvanīšu. Bet šodien gan,atpūties. Atpūties,tik cik sirds kāro. Man tu esi svarīga.
Paldies,par visu!
*** (vēlāk vakarā,saruna pa skype ar Tomu)
Tagad,man Toms beidzot uzrakstija.Saka,ka nespējot nedomāt par mani,un par visu kas bijis toreiz,septembrī tālajā,kur klubā viņš man uzbāzies. Teica,ka bija pa daudz alkoholu ierāvis. Nu varbūt. Bet tomēr būšu uzmanīga.
Tagad nespēju izdomāt ko atbildēt uz viņa čatā uzrakstīto...Lūk sarakste.
Toms :Katrīn,es tiešām nezinu,kas ar mani notiek. Katru dienu,arvien vairāk sāku domāt par tevi.Tu man tiešām patīc. Tāda savādāka esi.
Es (Katrīna): Kā to saprast? Vai sliktāka?
Toms :Nē,lūdzu,nepārproti. Tu esi savādāka,nekā citas no mūsu klases. Varbūt man tikai tā liekas,jo tu man patīc,bet varbūt tā ir!
Es (Katrīna):Nesapratu tavu mājienu?!
Toms:Es nevaru. Laikam jāsaka kā ir.
Es (Katrīna): Nu,un kā tad ir?
Toms:Es tevī esmu neprātīgi iemīlējies,bet ir problēma...
Es (Katrīna):Ak,Tom! Tu man liec starot ar laimes. Kā es tev varu patikt? Un vispār,kas tad ir tā problēma?
Toms:Kā jau teicu,es tevi neprātīgi mīlu,es esmu gatavs būt kopā ar tevi,bet es to vienkārši nevaru.
Es (Katrīna):Tātad mīli..bet nevari?
Toms :Man ir cita...
Es (Katrīna):Āāā...Nu jā...skaidrs, Kā vārds viņai?
Toms :Sabīne Kraukle,meklēsi vai?
Es (Katrīna) pēc minūtes:Skaista meitene...Drošvien labāka,pat par mūsu klasesbiedreni Sintiju,bet..Aij,nav svarīgi.
Toms :Nē,Katrīn nē! Es gribu tevi,bet viņa negrib mani pamest.Es mīlu tevi,Katrīn!Es darīšu kautko lietas labā...Man vajag tevi!Vai tu vispār gribētu būt mana meitene?
Es (Katrīna):Es nezinu...
Toms : Kāpēc ?
Es (Katrīna): Tom,tu esi pirmais puisis,kas par mani tik labi izteicies.
Toms : Katrīn! Labi man jāiet. Jābrauc uz veikalu ar senčiem. Starpcitu,pirms braucu...Gribu lai tu paturi ko galvā..Gribu lai tu būtu ar mani kopā,kad tas būs iespējams. Es tevi mīlu.
Es (Katrīna):Satiekamies,tulīt kad atbrauksi no veikala.
Toms :Man vēl piecas minūtes var pie kompja.Es tikko zvaniju Sabīnei..Izšķīrāmies,viņai patīk cits.
Katrīn? Es tev zvanīšu.
***(Toms satiek Katrīnu vecrīgā)
Es tagad eju,pa vecrīgu,un meklēju kur varētu atrasties ‘’Hesburgers’’.
Mēs tieši tur sarunājām satikties.Bet,bet...Kā tas var būt iespējams,ka tikko visa mana dzīve bija apgriezusies kājām gaisā,viss nebija īpaši labi. Nu pirmais septembris,uztraukumi,briesmīgais vakars klubā,četrotnes vairs nav un vēl Gunitas mamma slimnīcā.Varbūt viss beigsies,tikai dēļ viņa?
Es nevaru atrast to ‘’Hesburgeru’’. Es tak dzīvoju nevis kautkādā Rīgas ieliņā bet gan juglā,un aiz tās.Nesaprotu,kāpēc tieši jāmēro ilgais ceļš no rītiem uz Āgenskalnu,ja varēju iet tepat,Juglas skolā.Bet ir ok.
Sāk satumst. Šausmas,vecāki taču nezin ka esmu izgājusi. Nu apstāšos un aizsūtīšu SMS mammai.
Darīts. Tagad labāk kādam gājējam paprasīšu kur ir ‘’Hesburgers’’.
-‘’Atvainojiet,vai jūs lūdzu nevarētu pateikt,kur šeit vecrīgā ir ‘’Hesburgers’’?’’
-‘’Meitenīt,kur ta tu no mēness vai?’’
