local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 6711

61 0

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-66/871307

Sebastians pasmējās un atkal aizvēra acis. Nez ko viņš par mani padomāja. Vēl kādu laiku viņš tur gulēja, tad viņš ātri izlēca no gultas un nostājās manā priekšā.

Es piecēlos un pagāju malā no durvīm, bet viņš nedevās prom. Sebastians vērās manī un smaidīja. Šī viņa sejas izteiksme mani diezgan mulsināja.

- Kas ir? – nenoturējos un pati sāku smaidīt.

- Nekas. Man vienkārši patīk vērot tevi. Tāpat kā tev patīk vērot mani. – puisis mani sāka ķircināt.

Komentārs par viņa vērošanu lika man nosarkt vēl vairāk. Sebastians pasmaidīja vēl platāk un ar plaukstas virspusi pieskārās manam vaigam.

Puisis pēc brītiņa nolaida roku un aizgāja. Es laiku istabā viena. Pēc kāda brītiņa Sebastians atgriezās un es joprojām tizli stāvēju un blenzu ārā pa logu, kurš atradās istabas otrā pusē.

Viņš iekārtojās gultā un sāka lasīt līdzatnesto grāmatu. Biju jau pieradusi pie tā, ka puisis daudz lasa, bet tas tāpat, savā ziņā, lika man justies dīvaini. Viņš lasīja vairāk kā es, tas mani mulsināja.

Cik vēl ilgi? – nepacietīgi vaicāju. Parasti es netraucēju Sebastianu, kamēr viņš lasa, bet es nevarēju ilgāk nociesties.

- Līdz kam?

- Līdz iesim.

- Tu nu gan esi nepacietīga, - puisis iesmējās.

- Nu, kā ta būs? – nelikos mierā.

- Kāpēc tu tik ļoti raujies uz turieni?

- Es te jau mirstu nost no garlaicības, - izbolīju acis un kā ietiepīgs skuķis, sakrustoju rokas uz krūtīm.

- Tu kaut kā man ne reizi neesi par to sūdzējusies.

Es gribēju iebilst, taču nespēju rast nevienu pārliecinošu argumentu. Jutu, ka viņš mani ir uzvarējis. Es atkritu datorkrēslā un likos mierā. Brīdi vēl sēdēju un par kaut ko domāju, līdz sapratu, ka viņš gaida atbildi.

- Kāda starpība, - gari novilku.

- Ir gan starpība. Tevi kaut kas neapmierina? – puiša balss bija drūma un nopietna. Es klusēju.

Vēlāk, kad jau saule bija aiz horizonta, mēs devāmies ārā. Joprojām jutos stulbi par šodien notikušo. Gribēju atvainoties viņam, bet kaut kas mani visu laiku atturēja.

Laiks mājā vienmēr skrēja. Atlika tik pamirkšķināt un vairākas stundas bija aizritējušas. Pauzē starp darbiem šoreiz izgājām iekšpagalmā. Tā vien gribējās visu šeit sakopt, bet tā nebija prioritāte, tāpēc tas tika atlikts uz nenoteiktu laiku.

- Es ilgojos skriet, izlikt kaut kur savu enerģiju, - klusām iesāku.

- Tu tak teici, ka neesi pārvērtusies kopš vecāku nāves.

- Tā arī ir.

- Kur tad tu izliec visu savu enerģiju? Tu tak nevari nosēdēt mierā. Tas būtu kā savvaļas putnu ieslodzīt būrī. – puisis skaļi domāja.

- Skriet jau var arī kā cilvēks, - vēros zvaigznēs, kas rotāja debess jumu.

- Kaut kā neticas, ka tas tevi apmierinātu.

- Man ar to pietiek, - apliecināju.

Mēs kādu brīdi tur stāvējām un smējāmies par pēdējo mēnešu notikumiem. Viss likās kā liels joks. Tā tak dzīvē nenotiek. Neviens no mums nevēlējās doties mājās, bet mums nekas cits neatlika.

Savā ziņā, atkal bija iestājusies rutīna. Tas man lika sajusties vismaz mazliet labāk. Likās, ka viss sliktais ir mums aiz muguras, bet mēs nedrīkstējām zaudēt modrību.

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-68/871407

61 0 11 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 11

0/2000

izreidzētā? emotion

2 0 atbildēt

Nav ne sākuma ne beigas.

0 0 atbildēt

Saulīt, tu laikam nezini kā šis strādā... viņš netiek vnk viss vienā galabā pievienots... šī ir 67 daļa.... tev jāsāk lasīt ar ppirmo daļu un jagaida jaunās daļas līdz romāna beigām...

0 0 atbildēt
Džīzas, tik daudz laika pavadīt ar vienu un to pašu cilvēku Vivjenas gadījumā vispār nevienu citu nesatiekot, es nebrīnos ka viņiem abiem brauc jumts... varbūt par to ir stāsts? Pāraizbildnieciska izolācija un tās sekas... es knapi varu palasīt. Katrā daļā atkārtojas viens un tas pats. Guļ (atsevišķi) Lasa, īgņojas, kašķējas, čīkst, izlīgst, smejas, dīvaini blenž, remontē būdu mežā...repeat
0 0 atbildēt

👌

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt