expellere daemonia. (2)23

Tomēr sanāca uzrakstīt ātrāk, nekā cerēts :) Ja līdz rītam būs atsaucība, rīt uzrakstīšu jaunu daļu :D vismaz mēģināšu :D

Patīkamu lasīšanu, kā allaž, būtu pateicīga par kritiku :)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/expellere-daemonia-1/763757
Es steidzīgi nokāpu lejā un drīz vien atrados uz mašīnu un steidzīgu cilvēku pārņemtas ielas, uz kuru vēl pāris minūtes atpakaļ biju raudzījusies no desmitiem metru augsta debesskrāpja. Mana patvēruma. Vietas, kur atklājos pilnībā, parādot raibām reklāmu izkārtnēm un trokšnainām ielām savu īsto es.
Taču pašlaik realitāte mani atsita atpakaļ skarbā, aukstā pasaulē, kur lielākajai daļai viss bija vienalga un bija tikai neliela daļa cilvēku, kuri bija svarīgi tev un tu viņiem. Pašlaik es devos uz tikšanos ar tādu cilvēku -  savu puisi Kristiānu. Mēs bijām kopā jau četrus gadus un iepazināmies kādā no skolas Ziemassvētku ballēm, kad mēs, meitenes, bijām mazas, kautrīgas frešmenes. Tobrīd es biju pārlepna, ka mani uzaicināja uz deju viens no populārākajiem zēniem skolā -  Kristiāns. Ilgi mēs ballē nepalikām, devāmies uz kādu klusu, jauku tējnīcu, kur visu atlikušo vakaru pavadījām, dzerot tēju un pļāpājot. Un kopš tā laika mēs bijām kopā. Mums bija daudz jauku atmiņu un piedzīvojumu, tomēr pēdējā laikā neizpalikām arī bez strīdiem. Arvien biežāk sāku pieķert sevi pie domas, ka tas nereti notiek tieši manas vainas dēļ, jo mans ellīgais, spurainais raksturs bija pārbaudījums katram, pat man pašai. Tomēr es aizgaiņāju netīkamās domas,mierinot sevi ar domu, ka mums viss būs kārtībā.

Stāvot un gremdējoties atmiņās, manā sejā jau atkal bija uzplaucis plats smaids, un es stāvēju ielas vidū kā mazs bērns, dabūjis saldējumu. Attapos, un manu seju, kā parasti, nomainīja vienaldzīgums un neitrāla sejas izteiksme. Tipiski Čikāgai, es teiktu. Izbraucu ar roku caur saviem tumšajiem, biezajiem matiem, sapurinot tos, tad biju gatava doties.

Pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm es jau biju nonākusi Centrālparka rajonā. Tas bija lētu apģērbu un kafijas mīļotāju rajons -  gandrīz uz katra stūra bija kafejnīca vai vismaz ieskrietuve, kur pārdeva karsto, kofeīna pārpildīto dzērienu. Netālu no šejienes atradās arī osta ar dažām pussagruvušām, neapdzīvotām mājām - iecienīta tikšanās vieta tā sauktajiem dumpiniekiem, vientuļajiem, nesaprastajiem, kuri vēlējās patverties no visa apkārtējā, palikt vieni, izlādēt emocijas. Šī bija lieliski piemērota vieta. Mēs ar draugiem turp mēdzām doties pēc kādas no kārtējām ballītēm, jo tur, par spīti sazīmētajām, pelēkajām sienām un netīrumiem stūros, bija tīri mājīgi, cik nu pussagruvušas mājas spēj dot mājīguma.Bez tam no turienes pavērās skaists skats uz pilsētu, tumsā tās ugunis izskatījās kā no maza pasaku namiņa.

Gardais kafijas aromāts sāka vilināt arī manus jutekļus, un iegriezos iecienītajā Starbucks pēc  karameļu makijato, paņemot līdzi arī vaniļas latte -  Kristiāna mīļāko -  saldi smaržojošo dzērienu.

Izejot ārā no kafejnīcas, pieliku soli un jau pēc pāris minūtēm attapos, cieši ieskauta Kristiāna apskāvienos. Es pieglaudos viņam klāt un dziļi ieelpoju viņa odekolona aromātu. Šīs smaržas es viņam biju uzdāvinājusi Valentīndienā. Man tās tik ļoti patika -  vienkāršas un klasiskas, bet tai pat laikā elegantas. Tās bija kļuvušas par viņa mīļākajām, un nu viņš tās lietoja ikdienu.

- Čau, Dana. Mazā, es jau paspēju pēc tevis noilgoties. - viņa bārdas rugāji viegli kutināja manu ausi, viņam klusi čukstot vārdus tajā, un taureņi vēderā man atkal uzvirmoja gluži kā pirmoreiz.

- Sveiks, Kristiān, es atvedu tev tavu mīļo latte. -  nosaku un vēroju, kā puiša sejā uzplaukst plašs smaids. 

- Paldies, saulīt. -  pat viņa balsī izdzirdu smaidu, un viņš liecas, lai mani noskūpstītu.Mana sirds auļoja tik stipri, ka likās -  tā tūlīt izlēks laukā pa krūtīm un taureņi vēderā saplosīs mani pavisam. Arī manī  atplauka smaids, un es izbraucu ar roku caur puiša spurainajiem, ar matu želeju ieziestajiem matiem.

Es dievināju šo mirkli. Bijām tikai mēs. Es un Kristiāns, savienoti vienotā veselumā,un visa pasaule ap mums izzuda, ieplūstot mūsos. Mēs bijām pasaule. Kā divi spārnoti eņģeļi, paceļoties virs trokšņa, reklāmu gaismām un nesaskaņām, ļaujot, lai saules gaisma mūs apspīd un paver gaišus, laimes pilnus mirkļus.

Un neko vairāk man nevajadzēja.