local-stats-pixel

Zvaigžņotā nakts.4

 85  0

Tiklīdz manas istabas durvis aizvērās, es izlīdu no gultas un pieksrēju pie skapja. Izvilku savas melnās ādas bikses, balto, brīvi krītošo krekliņu un melno jaku. Saģērbos, uzvilku savas melnās kedas un, paņēmusi telefonu un maku, piegāju pie loga. Atvēru to un pārliecos pāri, lai redzētu, vai tur neviena nav. Man paveicās, jo tur neviena nebija.

Ieliku maku un telefonu jakas kabatās un pārliku kājas pāri palodzei. Kad sajutu mazo pakāpienu, izlīdu pa logu. Nokāpu lejā pa mazajām kāpnītēm un pārbaudīju mammas istabas logu. Gaisma bija izslēgta. Tātad mamma guļ.

Nopūtos un pārkāpu pāri žogam un kaimiņu mājas pagalmu. Izvilku telefonu un uzrakstīju Markam īsziņu. Nesagaidot atbildi, telefonu izslēdzu un ieliku atpakaļ kabatā.

-Nellij,- Marks izbāzis galvu pa logu sauca.

-Tu klusāk nevari?- uzšņācu un viņš paskatījās uz mani. Nobolīju acis un sakrustoju rokas zem krūtīm. -Tu nāc, vai nē?- jautāju. Viņš pamāja ar galvu un izleca pa logu. Nesaprotu kā viņš tā var, mēs abi dzīvojam otrajā stāvā, es kāpju lejā pa kāpnītēm, bet viņš lec. Kā viņš vēl nav nosities?

Marks pienācis man klāt, cītīgi vērās man acīs ar savām zilajām acīm.

-Kas?- jautāju.

-Nekas,- viņš papurināja galvu un izbrauca ar roku caur saviem brūnajiem matiem.

-Nu, ja nekas, tad nekas,- paraustīju plecus. -Ejam?- jautāju. Marks pamāja ar galvu un mēs apgājām apkārt viņa mājai, lai tiktu uz vāji apgaismotās ielas. -Melānija būs?- jautāju, pārtraucot ieilgušo klusumu.

-Mums viņa jāsagaida,- viņš atbildēja. -Centrā,- puisis piebilda. Nopūtos, bet pamāju ar galvu. Man tas meitēns nemaz nepatīk. Viņa ir izlutināta, ar bagātiem vecākiem un pārāk... jauka. Nesaprotu, ko Marks viņā saskata, kāpēc viņi vispār ir kopā, ja ir tik atšķirīgi?

Marks ir pilnīgs pretstats viņai. Marks ir bezbailīgs un patstāvīgs, kamēr Melānijai ir bail pat no mušas un viņai nevajag strādāt, lai nopelnītu naudu. Viņa vienkārši aiziet pie sava tētuka un to saņem.

-Čau, Nellij,- manas domas iztraucēja Melānijas smalkā balss.

-Čau,- atteicu un izspiedu no sevis smaidu. Meitene pienāca pie manis un mani apskāva. Viņa nezin, ka man viņa nepatīk, Marks arī to nezin, jo es paciešu šo kaitinošo skuķi tikai dēļ viņa. Meitene mani atlaida un aizskrēja pie sava puiša.

Kamēr viņi par kaut ko sačukstējās, es atspiedos pret mājas sienu un vēroju zvaigžņotās debesis.

-Nellij, tu nāc?- Marks uzsauca. Kad paskatījos uz viņu, viņš un Melānija rokās sadevušies bija aizgājuši jau tālu, kamēr es te vēroju debesis. Tik nepierasti man.

-Jā, nāku,- noteicu un sāku iet. Es nemaz neskrēju, lai viņus panāktu, es vienkārši gāju nopakaļ. Lai jau balodīši pavada mazo laiku pirms cīņas divatā, runājot par kaut ko. Melānija atskatījās uz mani un pasmīnēja. Ko tādu no viņas redzu pirmo reizi. Varbūt es pārskatījos.

Paraustīju plecus un izvilku no kabatas telefonu, ieslēdzu to un man pienāca viena īsziņa. No Diānas. Viņa jau pirms kāda laiciņa jautāja, kur mēs esam, tāpēc izlēmu neatbildēt. Nekā jauna nebija, tāpēc atkal telefonu izslēdzu un ieliku kabatā.

Biju novērsusies no ceļa un kādā ieskrējos.

-Eu, eu, uzmanīgāk,- pirms nokritu, mani noķēra divas spēcīgas rokas un noturēja kājās.

-Paldies un piedod,- sacīju un paskatījos uz augšu. Sastapos ar tumši brūnām acīm. Ak, nē, es dievinu brūnas acis, tāpēc ātri novērsos.

-Nekas,- viņš atteica un atlaida mani. -Džonatans,- viņš iepazīstināja ar sevi.

-Kornēlija,- atteicu un paspiedu puiša roku. Un, jā, tas ir mans īstais vārds.

-Nellij,- tālumā mani sauca Marks.

-Mani jau gaida,- atvainodamās sacīju.

-Tevi sauc Nellija?- Džonatans jautāja, apstulbis.

-Nē, tā ir iesauka,- atbildēju un aizskrēju pie Marka, kurš ar Melāniju pie rokas mani gaidīja.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Ne ko sev pirmajam rakstam

 3  0 atbildēt

Es īsti nevarēju izdomāt nosaukumu. ;)

 1  0 atbildēt