Pagriezos pret runātāju,un ieraudzīju savā priekšā gara auguma blondīni.Viņai bija apģērbts tumži zils formastērps,kas viņas zilās acis īpaši izcēla.
-Mendija-viņa pastiepa savu roku uz priekšu.Kad izstiepu pretī savējo,viņa atrāva savu roku atpakaļ.
-Nedomā,ka viss būs tik vienkārši,jauniņā-viņa iešņāca man ausī.-Te visiem ir vienalga,cik pareiza vai slikta tu esi.Ja gribi lai tevi ciena,pierādi,ka esi laba cīnītāja.-Apgriezusies uz riņķi viņa ātrā gaitā aizsoļoja uz treniņu zāles pusi.
-Sviests..-klusi nomurminādama pie sevis,ieslāju iekšā dzīvojamā ēkā.Man priekšā pavērās gari gaiteņi,kas atgādināja bezgalīgus labirintus.Pamanīju meiteni,kas brauca ar mani vienā autobusā un sekoju viņai.Tiku 7 stāvā,kurā vajadzēja atrasties manai istabai.
-Nāc šurp-pa visu gaiteni nobļāvās tā pati dīvainā rudmate.Es gāju uz istabu no kuras nāca balss.Iegājusi iekšā,aplūkoju istabu.Divas vienvietīgas gultas,kuras palagi bija sniegbaltā krāsā,sienas bija nokrāsotas sūnu zaļā krāsā,griesti bija balti un grīda paveca,bet tomēr labā stāvoklī.Piegāju pie vienīgā skapja un ieliku tajā koferi.
Uz gultas pamanīju zilu formu,uz kuras bija mans vārds.Paņēmu to rokās,apskatīju un sāku vilkt nost bikses,kurās biju atbraukusi.Izdzirdēju rudmati,kas ieklepojās.Jautājoši pavēros viņā.
-Es varu iziet no istabas,ja tev ir neērti-tie laikam bija otrie sakarīgie vārdi,ko dzirdēju no viņas mutes.
-Vari palikt,man vienalga-auksti atbildēju viņai un turpināju iesākto.Man nekad nav bijis kompleksu tikt atkailinātai svešu cilvēku klātbūtnē.Tēvs jau no bērnu dienām mācīja,ka mēs visi esam vienādi un nav ko kaunēties.
Pārģērbusies es devos laukā,atstādama meiteni vienu.Biju jau tikusi 6 stāvā,kad sapratu,ka nezinu kur man jāiet.
-Seko man-jau kārtējo reizi mana ''glābēja'' izlīda man priekšā.Mēs izgājām no ēkas un devāmies uz kādu mazāku,bet pēc izskata piemīlīgāku ēku.Tikušas iekšā,pretī pavērās liela zāle,kurā bija 3 lieli,gari galdi.
-Mums pie pirmā-viņa centās pārbļaut troksni,kas te valdīja.Apsēdāmies pie pirmā galda,un es saķērusi viņu aiz rokas,pagriezu pret sevi.
-Kā tu zini visu,kas šeit notiek?-
Par atbildi viņa iesmējās.-Vajadzēja klausīties ko komandieris stāsta,nevis bēgt prom pēc pirmā teikuma-
Sajutos muļķīgi.Tik dīvaini likās tas,ka meitene smējās.Viņu pārpildīja emocijas,kas citiem bija palikušas svešas.Novērsos un sāku ēst ēdienu,kas bija ielikts šķīvī.Nedaudz gaļas,salātu un kartupeļu.To visu aizdzērām ar kompotu un varējām doties prom.Šodienai vēl nebija paredzētu nekādu treniņu.
Pēc vakariņām devos vakara apgaitā pa teritoriju.Vēlējos apskatīties vietu,kurā atrados.Gāju pa meža malu,līdz manu uzmanību piesaistīja cilvēku bariņš,kas kautko cītīgi vēroja.Piesteidzos klāt un ieraudzīju divus zēnus,kas savā starpā cīkstējās.Pirmais zēns belza otram ar dūri pa seju,un tā galva smagi atsitās pret cieto zemi.Viņš sāka spārdīt guļošo ar kājām,līdz pie mums piesteidzās vīrietis,kuru biju pamanījusi šodien pie ēkas pīpējot.
-Tinieties prom,lai manas acis te jūs vairs neredzētu-visi ātri izklīda un arī tie divi zēni,kluburodami aizsteidzās prom.
-Uz tevis tas arī attiecas-viņš paskatījās man acīs.Viņa skatiens lika notrīcēt,bet es ignorēju to sajūtu.
-Kāpēc es nevaru apskatīt šo vietu?-
-Tas ir pret noteikumiem,starpcitu,tie arī pret tevi attiecas.-viņš mierīgi,bet diezgan asi paskaidroja.
-Sapratu-viegli pamāju ar galvu un aizsteidzos prom.Tikusi pie savas ēkas,skrēju līdz tiku pie savas istabas.Iegāju iekšā un ar lekšanu ielēcu gultā un aizvēru acis.
-Arlabunakti-rudmate klusi nočukstēja.
-Arlabunakti-atbildēju un pagriezos uz sāna.
