Nu, ko vēlviens stāstiņš iedvesmojoties no Green Novice dziesmas. Ja kāds gaidīja, kad uzrakstīšu ko jaunu tad, piedošanu, rakstu ļoti lēni -.-
Stāstiņš ir samērā drūms un tādēļ cilvēks, kas palīdzēja labot šo to atteicās lasīt līdz galam :D Atvainojos jau iepriekš par komatiem -.-
Zili melni padebeši / Zyli malni padebeši
Zili melni padebeši aizsedza sudrabaino debess spīdekli. Tā blāvais atspīdums lēnām pazuda no ezera virsmas. Sienāžu dziesmas ieskauts, Ankads sēdēja ezermalā un dungoja pie sevis līksmu meldiņu.
- Euu! Euu! Ankad, kur tu esi?
No kalna lejā, ātrā solī skrēja meitene. Uz brīdi tās zeltainie mati, vējā plandēdami, aizsedza viņai skatu. Kājai paslīdot, viņa sēdus nošļūca no kalna.
- Zieda? Ko tu te dari? – Ankads izbrīnīts iesaucās.
- Tevis meklēju! Tēvs bārās, ka atkal zudis esi un no darbiem vairies. Skat, cik vēls jau ir, nakts mellums zemi klāj. Laiks mājā nākt!
Meitene, to teikdama, saķēra puisi aiz rokas un sparīgi vilka projām. Lai arī kā jaunava censtos, savu mazo brāli viņa nespēja iekustināt. Atrāvies no meitenes, Ankads nopētīja māsu.
- Mās, tu ar basām kājām esi nākusi? Un, skat, tavas baltās drānas nu dubļu apsmērētas. Ne skaistumiņu saglabāt, ne pie vīra tikt. – Ankads zobojās.
- Man tava vīra nevajag! - Zieda piepūta vaigus, - Ja nenāksi, tad es iešu atpakaļ viena, skaties, ka jupis ezerā neievelk! – dusmīgi atcirtusi, meitene pagriezās un tikpat ātrā solī, kā nākusi, devās atpakaļ.
- Pagaidi māšel! Iešu, iešu!
Ankads piesteidzās klāt māsai un, abi nebēdādami par tēva stingro roku vai aukstajiem lietus pilieniem, kas nesteidzīgi krita pār to galvām, gāja jokodamies un smiedamies par visu, ko vien spēja iedomāties.
Pagājuši kādu laiciņu, viņi uzkāpa pakalnā, kura skats dienas laikā pavērās uz plašu dzeltenu lauku. Kviešu lauki zeltēja un no visām pusēm ieskāva abu jauniešu mājas. Ciemats līdzinājās, tāpat kā visi pārējie šajās zemēs – taisnstūra koka būdas ar salmu un niedru jumtiem, saceltas soļa attālumā viena no otras. Krūmu puduri un ābeles sastādītas pie sētām. Gar visu ceļu, kas pazuda netālu blakus esošajā mežā un caur ciema malu, tecēja upīte. Siltās vasaras dienās tajā mēdza spēlēties ne tikai bērni, bet arī atvēsināties pieaugušie.
Tikai šoreiz zeltaino lauku vietā sarkana uguns jūra apņēma ciemu. Salmu jumtos dejoja liesmu mēles un caur vēja šalkoņu bija sadzirdamas klaigas un bērnu raudas.
- Ak, vai... – Zieda šausmās izdvesa un noslīga uz ceļiem.
- Siriķi! Sveši ļaudis atjājuši ar zobeņiem rokās! Mās, paslēpies krūmā, es došos palīgos!
- Neej! Iešu! Cirtīšu katru naidnieku, kas uz mūsu zemes kāju spers!
To teikdams, Ankads noskrēja no kalna. Pieliecies viņš ātrā solī sāka ložņāt cauri gruzdošajiem laukiem. Dūmu stabi cēlās pretī mākoņu raidītajām lietus lāsēm. Ejot dziļāk, kviešu laukā puisis pieplaka pie zemes. Aizvien grūtāk palika elpot caur biezajiem dūmiem un viņu nepameta baiļu sajūta no apkārt esošās uguns. Nometies uz visām četrām, Ankads turpināja rāpot pa miklo zemi, bet nepārvarams klepus spruka ārā pa lūpām. Sirotāji to varēja sadzirdēt, bet, par laimi, vai, par nelaimi, tie jau bija postu izdarījuši, un Ankads izstreipuļoja no krūmiem. Ar visu sparu vilkdams gaisu plaušās, jaunais puisis, kura septiņpadsmitā vasara ir tikai pilnā plaukumā, devās uz koka mājeli, ko viņš sauca par mājām.
- Pagaidi! – Ankedam aiz muguras skanēja Ziedas piesmakusī balss. – Es tevi nepametīšu vienu, esmu tomēr vecākā māsa!
Ieraudzījis māsas kvēpos nosmērēto seju un lielas asaras birstam no acu kaktiņiem, viņš saķēra Ziedu aiz rokas un piekodināja tai skatīties tikai, kur tā savas basās kājas sper.
Lietus bija pieņēmies spēkā un apdzēsis rijīgās liesmas, kas savā gūstā apņēma lielu daļu māju un dažu labu cieminieku. Asins sārtas tērcītes plūda pa dubļaino ceļu. Dieva mierā gulēja ciema vīri, daži ar dakšām rokās, citi vairogu paspējuši pacelt pret naidnieka zobeniem. Pie vienas mājas gulēja kritis jaunais pāris, kam visi cieminieki nulle kāzas svinēja. Arī Ankada acīs sariesās sāļās asaras. Šaušalīgais skats viņu aizvien vairāk saniknoja. Neviens nebija atstāts dzīvs, tikai jaunās meitas paņemtas līdzi dreļos.
Nonākuši pie mājām, kuras bija salīdzinoši neskartas pret pārējām, abi izdzirdēja no zirgu staļļa vāju, aizsmakušu balsi saucam pēc palīdzības. Bailes, kas turēja, Ziedu aukstās stīvuma važās palaidās, līdzko viņa atpazina vārgo balsi. Abi steigšus iegāja stallī. Starp izsistiem vārtiem un salmu kūļiem, kas pa brīnumu nebija aizdegušies gulēja jauneklis. Tas bija jaunākais brālis Pukurs. Zieda nokrita pie mazā brāļa un vaimanāja.
- Ar jums viss kārtībā...tēvs un māte... – Pukurs centās parunāt, bet ik pēc vārda izklepoja asinis. Tā kājas bija pilnībā sadragātas, no trakojošiem zirgiem, kas centās izbēgt.
- Nerunā brāl, še iedzer ūdeni.
Ankads saprata, ka brālis vairs nav glābjams. Ar smagu roku notraucis asaras, lika māsai palikt pie brāļa. Apsegloja savu sirmu zirgu un ņēma brāļa zobentiņu, Ankads devās atriebt savu tautiešu lietās asinis.
Aulekšiem vecais zirgs jāja, pāri laukiem, cauri mežiem. Tālu, tālu aizupītes Ankads dusmās dzina pēdas. Lieti lija, debesis raudāja. Sastapis sirotājus, Pērkons ducināja, zobens cirta. Dieviņš pār lielo debesjumu jāja zelta zirgā, dvēselītes lasīdams.
Jupis - ūdens gars ar ko senie latvieši baidīja bērnus.
Siriķi - sirotāji, iebrucēji.
Dreļi - seno latviešu iegūtie gūstekņi vai vergi, līdzīgi kā vikingu vergi – „Thralls”
P.s formatēt tekstu spokos ir drausmīgi -.- vai arī es to īsti nemāku.
