Stāvot pie klints malas man uznāca šermuļi,tādas kā skudriņas pārskrēja pār mani...Es vēljoprojām nesapratu,kas tikko notika.Viņš man piezvanīja un pateica ka es viņam neesmu nekas.Ka es biju kā plāksteris,kas viņam vairs nav vajadzīgs.Viņš to pateica pēc piecu gadu draudzības,kad es biju viņam pieķērusies.Man sirds dēļ viņa bija sašūta ar ļoti plānu diegu,bet tagad viņš to vienkārši pārplēsa.Mans iepriekšējais draugs gāja bojā kopā ar Ellu.Ella bija viņa meitene pirms manis.Tākā Mareka draudzene gāja bojā ar manu puisi,mēs nolēmām,mēģināt būt kopā,jo zaudējām sev ļōti tuvus cilvēkus negadījumā.Mani tumši melnie mati mirdzēja saulē.Daļa manis vēlējās lēkt,bet otra vēlējās palikt.Es apsēdos un pārkāru kājas pār klints malu.Ja es zinātu,ka būtu kādam vajadzīga es noteiksti uz šejieni nebūtu nākusi.Mani vecāki bija pārāk aizņemti lai manī klausītos,un draugu man nebija.Šeit pārvācoties es uzreiz iekļāvos,bet vienalga jutos neredzama.Es izmēģināju gandrīz visu,lai kāds mani pamanītu,bet viņiem bija vienalga.Ar laiku arī es paliku vienaldzīga,un nevēlējos ar nevienu runāt.Šeit visiem bija vienalga.Visi bija pārāk aizņemti lai manī ieklausītos.Pat tad kad mamma apjautājās vai man viss kārtībā,es sameloju.Es centos kļut labāka,neskatoties uz savām problēmām,kas mani vilka atpakaļ.Es jutos kā piesieta pie staba,-Itkā vieta Tev ir.Tā ir tikai tava un tu vari brīvi pārvietoties tajā,bet cita zonā ieeja aizliegta.Tāpēc šeit visi bija katrs pats par sevi.Manas pārdoma iztraucēja telefona zvans.....
Tev patiks šie raksti
