8.nodaļa.
Bakstīju ar karoti savu putru.Kas ar mani notiek, ka nespēju normāli apēst savas brokastis? Vispār neko negribas ēst. Mamma ar tēti un mazo brali jau bija paēduši un gaidīja uz mani.
- Tev traki nesāp tas kakls?
Mamma ,atspiedusi vaigu pret dūri, skatījās uz mani. Viņa šokolādes brūnie mati dažviet bija palikuši pavisam gaiši brūni. Viņas pierē bija parādījušas iepriekš nebijušas grumbiņas un līnijas. Viņa novecoja. Es nespēju iedomāties to brīdi, kad viņas man nebūs. Mamma un mana ģimene mani notur šeit pie dzīvības. Bez viņiem es būtu sen nomirusi no bēdām un manas domas būtu mani saspiedušas mazā pankūciņā.
- Nē.
Uzsmaidīju sievietei, lai viņa pārstātu raizēties par mani. Lai arī mans kakls bija noklāts zilumos, kuri bija pirkstu nospiedumu formā, es nesūdzējos par sāpēm.
- Es gribu zināt ,kurš tev to nodarīja.
Tētis uzstājīgi nelikās mierā. Jā, viņš par mani uztraucās, bet tam šoreiz tiešam nebija iemesla.
- Tēt,tas cilvēks jau ir nosūtīts uz 4.sektoru. Tev nav par to jāuztraucas.
Apsolīju, bet no tēta sejas nepazuda rūpes.
- Tiešām.
Centos izklausīties pārliecināta un uzlūkoju abus vecākus. No mammas es biju mantojusi tumši brūnās acis, bet no tēta biezos, melnos matus. Un es neziskatījos kā neviens no viņiem. Mammas seja bija ļoti ovāla, bet tēta seja atgādināja kvadrātu. Es biju pa vidu.
- Mēs uztraucamies.
Tēta acis bija noskumušas.
- Bez iemesla.
Sāku beidzot ēst to putru. Pārāk pliekana. Pietrūka cukurs. Kāpēc mēs atkal ēdām ēdnīcā, es gribu normālu ēdienu.
- Mamm , šūpoles!
Daniēls īdza, sitot rokas pa galdu.
- Labi, ejam,ejam.
Mamma nocēla mazo no krēsla un saņēma viņa labo rociņu.
- Tiekamies pusdienās. Ēdīsim mājās.
- Paldies Dievam!
Es norūcu un abi vecāki ar brālīti aizgāja prom. Biju palikusi viena ar savu neizēsto putras bļodu. Nē, es to nevaru. Iegremdēju karoti putrā, tur arī to atstājot.
- Beta!
Sadzirdēju puiša balsi. Viena uz dažam sekundēm. Andrejs pacēla savu roku gaisā, vicinot to turpu un šurpu. Viņam blakus stāvēja Nikola ar savu paplāti un ,pamanījusi mani, steidzās šurp. Ak, un Bens viņiem sekoja nopakaļ.
Puiši apsēdās man pretī ,bet Nikola ieņema vietu man blakus.
- Kas tad nu? Negaršīgas brokastis?
Meitene iesmējās. Palūkojos uz viņas šķīvi uz kura arī bija putra. Tāpat arī Andrejam, bet Bens bija paņemis dārgās pankūkas ar tēju. Mēs ar ģimeni pirkām dārgo ēdienu tikai vienu reizi mēnesī. Algas dienā.
- Negribu.
Bez emocijām noteicu, blenžot uz Bena garšigajām pankūkām. Atnāca un sāka kārdināt.
- Es šodien uz šūšanu.
Nikola paziņoja.
- Tev tur patiks!
Meitene iedunkāja manu plecu un sāka ēst putru. Jā, izbaudīšu katru brīdi.
- O, tevi arī interesē šūšana?
Andrejs iepleta acis, izrādot interesi.
- Nē. Mani interesē futbols.
Bens nosmīneja. Asi paskatījos uz viņu, bet viņš bija pārāk aizņemts ar pankūkām. Ko gan viņš domā – var atnākt un smieties par mani?
- Beta joko.
Nikola paskaidroja.
- Nē,man tiešam interesē futbols.
Lepni noteicu.
- Un man patīk bikses.
Nikola sāka klepot, aizrijusies ar ūdeni.
- Ak, tu esi smieklīga!
Andrejs uzslavēja ,nenoticēdams nevienam manam vārdam. Dusmīgi uzlūkoju draugus, kuri nespēja pieņemt to, ka esmu savādāka. Visi jau ir vienādi, kur nu tu esi savādāka. Muļķības.
- Es dažreiz palīdzu mammai sašūt kreklu.
Bens atdzinās. Viņš – lielais mačo,kas ir baigi mīklains – palīdz mammai šūt? Andrejs ar Nikolu blenza uz mani ,te uz viņu ar izbrīnas pilnu seju. Viņi mūs nesaprata. Palūkojos uz Benu,kurš viegli man pasmadīja. Arī es pārkāpu sev pāri, ļaujot smaidam izspraukties uz sejas.
- Labi, kad esam kārtīgi pajokojuši, varbūt turpināsim ēst?
Nikola ieteica un iemērca karoti putrā. Joki ne joki, bet es to putru vairs needīšu.
***
Biju ieradusies uz papildus darbu. Pieaugušie,kas strādāja lauksaimniecībā, novāca miežu ražu. Mēs bijām lielā, pareizāk sakot milzīga telpā,kuras zemi klāja smiltis. Virs mums atradās vairāki caurumi, pa kuriem ieplūda saules gaisma. Tik daudz saules...
- Lūdzu.
Kāds pavecs vīrs ar čirkaniem,sirmiem matiem mums katram pasniedza metāla rīku, kurš bija ieliekts pusmēness formā. Tas bija kā nazis, tikai saliekts.
- Sākat no šejienes. Pēc stundas atskanēs zvans, tad būsiet brīvi.
Viņš pabeidza mums dalīt rīkus un aizsoļoja iekšā laukā. Visi sāka lēnām izklīst ,bet es turpināju aplūkot rīku,kas bija nonācis manās rokās. Ar šādu taču varēja kādam galvu nocirst.
Bens pagāja man garām un notupās pie miežiem. Es nekad nebiju to darījusi, tāpēc notupos kādus trīs metrus no viņa un klusi vēroju kā viņš to dara. Apņem ar plaukstu miežus, nocērt apakšā. Palūkojos uz miežiem man priekšā. Viss ,par ko es varēju domāt, ir brīvība. Tur, augšā, tādi ir pa pilno. Zāle, kas maigi kutina ķermeni.
Ar rokām nobraucu gar miežu galiem, ļaujot tiem kutināt manu plaukstu. Saules stari apspīdeja manu ķermeni un es aizvēru acis. Zilas debesis virs galvas, saule silda vaigus. Ūdens, vējš. Nez vai cilvēki, kas dzīvoja augšā, labprātīgi iznīcināja zemi? Vai viņi tiešām nesaprata, ko nodara? Ja es dzīvotu augšā, es izbaudītu dabu katru dienu. Izbraudītu kā pēdējo uz zemes virsmas.
Atvēru acis. Četras sienas un mākslīga audzētava. Jauki.
Saņēmu miežus un nocērtu tos. Ko tagad?
- Tu to dari nepareizi.
Bena zemā balss mani sabiedēja. Puisis notupās man blakus – tik tuvu,ka es spēju sajust viņa siltumu uz sava ķermeņa. Viņs saņēma miežus ar vienu roku.
- Tu cērt tos vidū, bet tie jācērt pie saknēm.
Viņš demonstrēja. Palūkojos uz puisi, kurš turēja rokās nocērstos miežu graudus un maigi tos saspieda.
- Paldies.
Nočukstēju. Kopš kura laika viņš kļuva tik jauks? Man šķita, ka viņš prot tikai ignorēt.
Puisis nosvieda miežus uz zemes un piecēlās kājās.
- Starpcitu, es tiešām palīdzu mammai sašūt kreklus.
Ak, lūdzu uzspied šeit,tas daudz ko nozīmē! ----- > TE
