Zaptmaize1

Atkal klausos balādes par mīlu saldu,
nesaprotu tās nemaz.
Saldas un lipīgas tās ir un sirdij tuvas.
Bet katram sava mīla jaizdzīvo.

* * *
Pusnaktī taurenis lidos, tik liels.
Tas pasauli apņems tumsā.
Bet uz tā spārniem mazi spīdumi.
Kas pasaulei gaismu dos.
Tie pavisam mazi, bet tik daudz.
Tie sapņot tev ļaus.

* * *

Istabas stūrī stāv enğelis,
viņš vēro un gaida,
kad kāds labu vārdu teiks, labu darbu veiks.
Bet cik ilgi gaidīt viņam?
Kas būs , ja nesagaidīs?
Viņš aizlidos, birdinot asaras, kā dimantus.
Cilvēki tad varbūt labus vārdus teiks.
Ko darīt, lai labus darbus veiktu tie?

* * *

Es pamožos pa visam viena.
Ne skaņas, ne gaismas.
Viena vienīga tumsa.
Es neredzu, es nedzirdu.
Par ko gan tāds sods.
Vai spēšu sajust, vēju uz miesas.?
Vai spēšu tavus glāstus sajust,
tavu elpu ieelpot.
Es nedzirdu un neredzu,
bet ceru, ka būsi ar mani.

* * *

Es zvērēt nemāku.
Bet zinu, kas tas par zvēru.
Tas atņem tuvāko.
Tas rada nepatikšanas.
Zvērastu lauzt nedrīkst.
Tas tiek lauzts.
Un rodas problēmas.

* * *
Ha, man pietiek skumjas.
Es gribu prieku, laimi
pilnus maisus.
Es gribu satikties un izlausties.
Bet tā sasodītā brīvība
samezglo prātus.
Daru ko un kā gribu.
Nepatīk man tā,
Tādēļ sakiet jēl kaut ko.
Cik nepareizs šis dzejolis nu dien.
Muļķības vien prātā man.
Zaptmaizi es ēdīšu tagad, ha.