Tēvs palika pie stūres rata un Omens Zaltons rūpējās par zirgiem. Viņiem bija Tauksvārce- liela melna ķēve ka soļojot allaž šūpoja galvu un arī divi bēri zirgi vārdā Šķielacis un Rīma. Omens Zaltons nāca tos barot krietni pirms rīta gaismas pēc tam viņš ar tiem staigāja gar krasti līdz pat vakaram. Apstājies pie slūžām vai piestātnēm viņš mazliet pablandijās starp sauszemes cilvēkiem- slūžniekiem kafeinīcu īpašniekiem un tirgoņiem tomēr nekad neuzsāka ar tiem sarunas jo viņu allaž atturēja tādas kā neskaidras bailes no visiem pārējiem. Viņš neuzdrīkstējās ar tiem runā. Tik ļoti tos pārsteidza runātāja balss skaņas tie ņirgājās par viņu. Atelpas brīžos viņš palika pie saviem dzivniekiem. Viņam patika glāstīt to smagās galvas un zīdainos acu plakstus. Milzīgie acāboli kurus spēja izbiedēt viss niecīgākais sīkums vērsa uz viņu nesalīdzināmi glāsmaināku skatienu nekā tēvs pat liegāku par mātes smaidu. Acīm bija metāla un matstikla blāvums vienlaikus caurspīdīgs un arī nespodrs. Viņa skatiens varēja dziļi iegremdēties tajās tomēr atšķirt nebija iespējams neko; tas apmaldijās smiltīm aizputinātas gaismas slāņos aizsērējušos ūdeņos un sodrējainā vējā kas tajās uzkrājies kā zeltaini brūnas sanesas. Viņam likās ka tieši tur paslēpusies pasaules seja kaut kas no dzīves mistērijas kura saplūst ar nāvi. Dieva miteklis skaistuma miera un laimes osta.
Tev patiks šie raksti
