You lose 124

Cilvēki! Lūdzu izsakiet savu viedokli, jo man rodas sajūta, ka neviens nelasa, tikai liek +!
***


Mišels atkal gāja ātri, bet es tiku līdzi. Pa ceļam cenots atcerēties ceļu. Tas nav viegli, jo māja ir tiešām liela. Trīs stāvi, daudz istabas, ļoti līdzīgas.
Mišels apstājas pie manas istabas durvīm un pasmaida. Ceļu es aptuveni atcerējos.
-Ar labu nakti, Maija! -Mišels novēlēja un pasmaidīja. Mēs tik bieži uzsmaidam viens otram.
-Tev tāpat! - mīļi novēlu. Tikai tad, ka Mišels ir aizgājis, es ieeju savā istabā. Paņemu telefonu un aizrakstu īsziņu Emīlijai un Martam, negaidot atbildi es ieeju dušā. Tur ir tik daudz pogas, tāpēc paiet diez gan ilgs laiks, kāmēr tieku galā. Aptuveni pēc pus stundas es jau saģērbusies sausa, tāpēc nolemju, ka laiks iet gulēt.
No rīta mani pamodina klauvējieni pie durvīm.
-Maija, tev jāiet broksatīs, vecāki tevi gaida! - Mišels, aiz durvīm stāvot, saka.
-Pasaki, lūdzu, viņiem, ka būšu pēc pus stundas un es centīšos pati atrast ceļu! - laipni pavēlu Mišelam.
-Es pārliecināta, ka ceļu atradīsi?
-Gan jau atradīšu! - saku un iesmejsos, un dzirdu soļus aiz durvīm, tas nozīmē, ka Mišels ir aizgājis. Lēni izveļos no gultas un paņemuvtās drēbes, kuras ir noliktas un krēslu. Nedomājot par to, kā tās šeit ir nokļuvušas, uzvelku tumši zilos džinus, balto maiciņu un kedas.
Izeju no istabas un eju lejā pa kāpnēm, kas atrodas netālu no manas istabas. Kaut ko atceros no vakardienas, tāpēc eju cauri istabām, cauri bibliotēkai un veiksmīgi atrodu ēdamzāli. Paveru durvis un ieeju iekšā. Vecāki sēž pie galda, bet neēd, laikam gaida mani. Pieklājīgi sasveicinos.
-O, sveika! Mēz gribējām tev pateikt, ka izbraucam uz darīšanām, tāpēc mēs pateicāk Mišelam lai tevi pieskata. - tēvs nosaka un, reizē ar māti, pieceļas no galda. Sataisu skumīgu seju, bet viņi tikai iesmejas un aiziet. Pavārs atnes man brokastis, ātri tās paēdu un dodos sameklēt Mišelu. Atrodu viņu virtuvē malkojam kafiju.
-Mišel? - mazliet nedroši pasaucu puisi.
-Jā, Maija! - viņš noliek krūzi un pienāk pie manis.
-Jums te ir kaut kādi staļļi? - iejautājos, jo mīlu zirgus jau no pašas bērnības.
-Protams, nāc es tevi aizvedīšu! - puisis jautri nosaka. - Tikai paņrm zābakus un mēteli! - viņš nokomandē, tāpēc aizeju tiem pakaļ uz savu istabu. Šoreiz es neapmaldos. Pēc piecām minūtēm Mišels atnāk z manu istabu, un mēs varam doties. Staļļi nav tālu. Virn piecu minūšu attālumā. Tie ir diez gan lieli ar daudz zirgiem.
-Izvēlies kādu! - Mišels nosaka un viegli mani pastumj uz priekšu. Man acīs uzreiz iekrīt melnbts zirgs, tāpēc pieeju pie viņa. Vārds - Donatello! Paskatos uz Mišelu, un viņš uzreiz saprot, ka esmu izvēlējusies. Kad zirgs ir apseglots, Mišels kaut kur aiziet. Pēc brītiņa viņš atjāj ar melnu, skaistu zirgu. Mēs aizjājam uz mežu. Šajā laikā mežš ir īpaši skaists.
Kad esam netālu no kādas kraujas, es nolecu no zirga un eju kraujas virzienā.
-Uzmanies! Tur ir slidens! - Mišels mani brīdina, bet es neklausos, jo skats, kas paveras no tās, ir brīnišķīgs. Es eju arvien tuvāk un tuvāk kraujas malai. Man nekad nav bijis bail no augstuma, es drīzāk to dievinu. Skatam paveras mūsu pilsēta. Tik skaisti.
Pasperu soli uz priekšu, bet man paslīd kāja. Es slīdu uz kraujas malas, bet nevaru apstāties. Es krītu pāri malai, bet par laimi paspēju aizķerties aiz kāda zara. Man palieka bail, ka nokritīšu, tāpēc sāku raudāt un kliegt. Pie kraujas malas pieskrien Mišels.
-Dod man otru roku! - viņš man sauc, bet man ir bail, tāpēc neko nedaru.
-Velns, dod taču savu roku! - nu jau Mišels gandrīz kliedz.
-Man bail! - caur šņkustiem izdvešu.
-Maija, tu gribi nomirt? Dod savu roku!- Mišela balss ir paaugstināta. Es riskēju un padodu savu roku viņam. Viņs veikli manu roku satver un uzrauj mani augšā. Augšā es uzreiz pieķeros puisim klāt, tikai nezinu - kāpēc. Es raudu un prātā atnāk atmiņas, kur es citus noniecināju, pazemoju un izsmēju.
-Esmu tāda maita! Man vajadzēja nokrist! - pieglaudusies pie Mišela siltā auguma, dusmīgi kliedzu uz sevi. - Man vajadzēja nokrist, es biju to pelnījusi! - raudot es kliedzu, bet Mišels tikai mierinot glāstīja manu muguru.
-Maija, tev nevajadzēja nokrist. Pagātne ir un paliks pagātnē. Jā, varbūt tā tev sekos, bet nāve tam nebūs sods! - viņa vārdi mani mierina, tāpēc vairāk iekrapējos viņa mētelī. Vārdi man vēl ilgi paliks atmiņā.