Vairākas dienas neliku daļas. Atvainojos par to tiem, kas lasa. Publiskais ”fuij” man (giggle). Bet man tiešām nebija laika, jo biju ļoti aizņemta. Bet jauna daļa ir klāt, tāpēc izbaudām ! :)
Es pagriezos uz pusi no kurienes nāk soļi, bet nācēja seju nevarēju saskatīt. Pēc apveidiem, ko pustumsā varēja redzēt, sapratu, ka nācējs ir puisis. Es vēl joprojām stāvēju sastingusi un nobijusies, līdz šis cilvēks sāka runāt.
- Sveika ! – Dāvja balsi atpazinu uzreiz.
Es – Ko Tu šeit dari ?
D – Es vēlos ar Tevi parunāt. – puisis klusi noteica.
Lai gan jau biju gatava un ar Kristapu norunājusi, ka ar Dāvi parunāšu, es to nebiju gatava darīt tagad, - Ne šodien, Dāvi.
D – Bet Tev jāļauj man paskaidrot.
Es – Es teicu, ka ne šodien ! – noteicu nedaudz paaugstinātā tonī.
Paķēru no mašīnas bagāžnieka Kristapa drēbes, aizslēdzu mašīnu un, pat neatskatoties uz Dāvi, devos mājas virzienā. Jutu viņa skatienu piekaltu man līdz pat mirklim līdz iegāju pa durvīm.
Uzkāpu pa trepēm un iegāju dzīvoklī. Koridorī novilku laiviņas un pie vannasistabas durvīm atstāju Kristapa drēbes, jo pēc skaņas sapratu, ka puisis no dušas vēl nav izlīdis, kaut gan likās, ka es ārā esmu pavadījusi veselu mūžību.
Es iegāju istabā, no plauktiņa paņēmu ķemmi un izķemmēju matus. Ieskatījos spogulī un redzēju nelielus zilus riņķus zem acīm, kas laikam ir no stresa pēdējās dienās. Sajutos mazliet nogurusi, tāpēc iekāpu gultā un ieritinājos segā.
Koridorī sāka skaļi zvanīt mans telefons, tāpēc jau gatavojos celties, lai dotos tam pakaļ.
Noņēmu segu un jau gatavojos celties, kad Kristaps ar manu telefonu rokās ienāca istabā. Pat nepiefiksēju momentu, kad viņš iznāca no dušas. Puisis pameta man telefonu, ko es veiksmīgi noķēru. Nepazīstams numurs. Nesapratu, kas man var tik vēlu zvanīt, tāpēc paskatījos uz Kristapu, kurš vērās manī, un tikai paraustīju plecus. Piespiedu atbildēšanas pogu un pieliku telefonu pie auss.
Es – Jā, lūdzu !
- Tas, ka Tu aizbrauci, vēl nenozīmē, ka es Tevi neatradīšu. – ļauna balss telefonā noteica un tad atskanēja tikai pīkstieni. Tā balss piederēja Ritvaram.
Es apmulsusi un nobijusies lēnām noņēmu telefonu no auss un pat nedzirdēju, ko Kristaps jautā. Es tikai sēdēju gultā un lūkojos uz priekšu ar tukšu skatienu. Puisis piesteidzās man klāt un sāka mani kratīt, turot aiz pleciem, lai atgrieztu mani realitātē.
K – Kas tur bija ? – puisis satraukts vaicāja.
Es – Ritvars.
K – Ko ?
Es – Viņš teica, ka tas, ka es aizbraucu, vēl nenozīmē, ka viņš mani neatradīs. – to sakot es izplūdu asarās.
Kristaps iesēdās gultā, cieši apskāva mani un mierinoši glāstīja manu muguru. Tas man lika aizmirst visu slikto un ļāva ne par ko nedomāt.
K – Ne par ko neuztraucies, mazā ! Jau rīt es sazināšos ar policiju. Es nevienam neļaušu Tev nodarīt pāri.
Pēc mirkļa biju mazliet nomierinājusies un iegūlos gultā.
Es – Tev nāksies gulēt ar mani vienā gultā, bet to Tu jau zini.
K – Tev jau sen vajadzēja nopirkt priekš manis gultu. – puisis iesmējās, izslēdza istabā gaismu un apgūlās man blakus.
Es nevarēju aizmigt, bet pēc mirkļa jau dzirdēju Kristapa mierīgo elpošanu un nelielo šņākuļošanu, kas nozīmēja, ka viņš jau ir iemidzis.
Kristaps pagriezās uz sāna un aplika man apkārt roku. Mani pārņēma tik patīkamas sajūtas.
Vai tiešām man sāk iepatikties mans labākais draugs ? Nē, Melānij, izmet šīs domas no galvas. Tu nedrīksti to sabojāt – šī draudzība ir zelta vērta. Es domās sarunājos pati ar sevi. Vienreizēji. Centos aizgaiņāt visas šīs domas, bet tas izdevās tikai tad, kad nogurums ņēma virsroku un es aizmigu Kristapa apskāvienā.
