local-stats-pixel

You are my everything* 150

 76  0

Centīšos daļas ielikt katru dienu, bet nu neko nevaru solīt. Ceru, ka ir interesanti lasīt ;) Lai laba lasīšana !

Es – 64 ziņas. Vai nav trakums ! – iesmējos un sāku vērt vaļā ziņas.

Daudzas ziņas bij par kaudzi ar neatbildētiem zvaniem no Dāvja, pārējās bij īsziņas no viņa. Pirmās 4 viņa īsziņas izlasīju, bet visām teksts bija aptuveni vienāds „Piedod, Melānij ! Mums vajag parunāt. Es visu varu paskaidrot.”, tāpēc pārējās īsziņas nemaz nelasīju, bet vienkārši dzēsu ārā.

K – Dāvis ?

Es – Jā. Gribot parunāt un viņš varot visu paskaidrot.

K – Un ja nu viņš tiešām var Tev paskaidrot ? Ja nu Tu kaut ko pārprati ?

Es – Es visu skaidri dzirdēju. Ko tur vēl var skaidrot ?

K – Melānij ! Tu jau divus gadus dzīvo viena pati. Kopš Markuss aizbrauca un atstāja Tevi šeit, Tu neesi pat mēģinājusi iesākt attiecības vai pielaist sev kādu tuvāk.

Es – Kāpēc Tu piemini Markusu ? Mēs ar viņu jau sen neesam kopā, jo tieši tā, kā Tu teici, viņš aizbrauca prom un atstāja mani. Viņš ir mana pagātne.

K – Labi, es varu viņu nepieminēt. Bet tas nemaina faktu, ka Tev nevajadzētu būt vienai visu laiku. Tu taču uz Dāvi ceri jau cik ilgi ? 4 gadus ?

Es – Bet tas nemaina faktu, ka viņš man meloja.

K – Varbūt uzklausi viņu. Es nevēlos, lai vienmēr esi viena. Es par Tevi tiešām uztraucos.

Es – Paldies Tev par to. – uzsmaidīju un apskāvu puisi.

K – Tad varbūt dosi Dāvim iespēju paskaidrot ?

Es – Un ko viņš man varētu paskaidrot ?

K – Varbūt viņam ir kāda laba draudzene, kuru viņš tā uzrunā, kaut gan tas varētu būt dīvaini, - Kristaps viegli iesmējās, - Vai varbūt viņam ir jaunāka māsa. Es jau viņu gandrīz nepazīstu, tāpēc nezinu.

Es mazliet aizdomājos, bet Kristaps sāka bakstīt manu plecu.

Es – Viņam ir maza māsiņa, kura tagad ir 5 gadus veca. Varbūt Dāvis ar viņu runāja, jo, pirms viņš aizgāja runāt pa telefonu, viņš teica, ka zvana tētis.

K – Redzi, varbūt, ka tas tā bija. Tev vajadzētu dot viņam iespēju paskaidrot, lai beidzot tiktu ar šo visu galā. Ko saki ?

Es – Bet...

K – Nekādu „bet” ! Tas ir izlemts. Tu ar viņu parunāsi un vismaz visu noskaidrosi. Labi ?

Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu.

K – Jauki. Tas tagad ir nokārtots. Es iešu dušā, bet man nav citas drēbes, ko vilkt mugurā.

Es – Es aiziešu līdz mašīnai un atnesīšu kaut ko no Tavām drēbēm.

K – Paldies, mazā !

Es – Vannasistabu domāju, ka man Tev nav jāierāda. – mazliet iesmējos, - Jūties kā mājās ! Drēbes atstāšu pie vannasistabas durvīm.

K – Labi. – Kristaps noteica un devās uz vannasistabas pusi.

Es – Khe Khem ! – iekrekšķējos un nedaudz iesmējos.

K – Ko ?

Es – Atslēgas ? – noteicu un pastiepu rokas uz priekšu.

Kristaps uzsita ar plaukstu pa pieri, iesmējās un, izvilcis no kabatas atslēgas, pameta tās man. Es tās veiksmīgi noķēru, uzvilku laiviņas un devos ārā no dzīvokļa.

Nokāpu pa trepēm, izgāju pa ārdurvīm un manīju, ka ir diezgan tumšs, bet visu vēl bija iespējams saredzēt, tāpēc devos uz mašīnas pusi. Viss bija tik klusi un mierīgi.

Es atslēdzu mašīnu, atvēru bagāžnieku un meklēju Kristapa drēbes, bet tad sastingu, dzirdot soļus tuvojamies man.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000