Aleksas s.p.
Kad viņš uzlika rokassprādzi, es pamanīju, ka viņa labā roka ir asiņaina."Veiland,"es nopūtos,"Tev asiņo roka, un tu neko nedari?"
"Viss ir labi, es..."
"Nekur neej,"es pārtraucu"es tūlīt būšu atpakaļ.
Es pagriezos, un ātri nogāju lejā.Es iegāju virtuvē, un no skapja paņēmu aptieciņu.Es izņēmu ārā lietas, kuras bija nepieciešamas, un noliku to atpakaļ.Es uzgāju augšā un pieklauvēju.
Es dzirdēju, ka viņš skaļi nopūšas."Nāc iekšā,sīkā."
Es atvēru durvis un iegāju iekšā.Es jutos nervoza, šī bija pirmā reize kad es ienācu viņa istabā.
Šeit bija pamatīgs bardaks.Uz zemes mētājās drēbes un iesāktas čipsu pakas.Skapis bija atvērts un pa to ārā līda drēbes.
"Izskatas, ka šī vieta ir pārcietusi karu."
"Ko tu gribi?"
Alekss skatījās kā es apsēžos viņam blakus.
"Džensena....ko...."viņš iesāka."Ko tu dari?"
"Iedod man savu roku."
"Kāpēc?"
"Jo tā asiņo."Es atbildēju.Es neskatījos viņa acīs.
"Brūce var inficēties, un ja tu negribi, lai....."
"Es jau teicu, ka nekas....."
"Es domāju, ka es zinu labāk."Es jau atkal viņu pārtraucu."Dod man savu roku."
Es dzirdēju, ka viņš nopūšas un klusi nomurmina dažus lamuvārdus.Es ar pinceti uzmanīgi no viņa rokas vilku ārā stiklus.Brūce bija diezgan dziļa.
"Tavā rokā ir stikla gabali, kā tas vispār notika?"Es jautāju.
"Viss ir kārtībā."Viņš nomurmināja.
"Vai sāp?"
Viņš tikai paraustīja plecus.Ja tas bija sāpīgi Alekss to neizrādīja.Viņš vienkārši skatījās ārā pa logu.
"Kāpēc tu to dari?"
Es uz viņu paskatījos, un sapratu, ka viņš vairs neskatās loga virzienā.Es dažas sekundes klusēju.Man galvā veidojās daudz sarkastiskas atbildes.Ja godīgi tad es pati nezināju kāpēc es viņam palīdzu.
"Jo...."
"Jo?"
"Es cenšos izdarīt kautko jauku."
"Jā, bet kāpēc?"viņš teica."Tu mani ienīsti."
"Es tevi neienīstu, Alekss."
"Tiešām?"Es viņa balsī dzirdēju neticību."Tev ir interesants veids kā to izrādīt."
"Tu vienkārši esi kaitinošs."Es atbildēju, un paņēmu ūdeņradi."Varbūt mazliet sāpēs."
Es paņēmu marli un apsaitēju viņa roku."Tu būsi laba ārste."Viņš klusi teica.
"Paldies....."
"Kā tu to dari?"Viņš vaicāja.
"Ko daru?"Es tiešām negribēju skatīties viņam acīs.
"Liec sev rūpēt.Ja tu gribi būt ārsts tev ir jārūp savu pacientu veselībai.Kā tu to dari?Es esmu mēģinājis, un man vienkārši ir vienalga."
Nē, es tiešām nevarēju skatīties viņam acīs.Es vienkārši neskatīšos.
"Viss!Kārtībā!"Es laimīgi teicu.
Pēķšņi es pamanīju mazu brūci arī uz viņa pieres.Es ar roku paliku malā viņa matus.Es centos ignorēt, to cik tuvu es viņam atrados.Es jutu savā vēderā tauriņus.
Tas nebija labi.Kas ar mani pēdējā laikā notiek?Es nekad tā nereaģēju.It īpaši, ja runa ir par Aleksu Veilandu.Es ātri iztīrīju brūci, un apsēdos gultā.
"Vai tu tur esi bijis?"
"Kur?"
"Florencē."Es teicu norādot uz viņa aproci."Vai tu esi bijis Florencē?"
"Jā, es tur biju pagājušajā vasarā."Alekss atbildēja un noklepojās.Es ar roku pieskāros viņa pierei, tā bija ļoti karsta."Alekss, man liekas, ka tev ir drudzis.Nav jau brīnums ir ziema un tu...."
Es apklusu, jo Aleksa galva bija atstutēta pret manu plecu, un viņš ar savām lūpām gandrīz pieskārās pie manas ādas.
"Veiland,ko tu dari?"
"Vienu minūti...."Viņš atbildēja."Tikai esmu noguris."
Viņš smaržoja pēc pavasara.Kā gaiss pēc zibens un pērkona.Es aizvēru acis.Tas bija slikti.Kas ar mani notiek?
"Kāpēc tu esi tik uzvilkusies?"Alekss jautāja.
"Es neesmu."
"Leksa.....es slikti jūtos."
Leksa.Vai viņš mani tikko nosauca par Leksu?
"Tev viss būs kārtībā."Es centos viņu mierināt.Jāatzīst, ka tas man ne īpaši izdevās.
Alekss atrāva savu galvu no mana pleca, nožāvājās, aizvēra acis un apgūlās.Es piecēlos un ātri gāju uz durvju pusi.Es jau gribēju vērt vaļā durvis, kad viņš ierunājās."Džensena?"
"Jā?"
"Tavai zināšanai....es arī tevi neienīstu."
Es pamāju un ātri izgāju ārā pa durvīm.Kas pie vlena tikko notika?
