Natālija kāpa pa kāpnēm, paklupdama uz katra otrā pakāpiena. Arī Ramona pāris reizes pakrita un abas smējās kā neprātīgas par savu uzvedību un nespēju pievarēt kāpnes.
Nonākušas līdz augšai viņas nedaudz pieklusa un ieklausījās. Klusums. Natālija devās uz durvju pusi, lēni pavilka rokturi. Gaisma bija izslēgta, palikušas bija pāris lampiņas gar sienām.
- Meitenes! Meitenes…- no dīvāna skanēja Aleksa balss. Tā likās nogurusi.- Nāciet pie manis, skaistules.
Natālija palūkojās uz Aleksu. Viņš bija atgāzies dīvānā un galva bija noliekta nedaudz uz sāniem. Viņš bija vienīgais telpā. Aleksa acis bija stiklainas, to varēja noteikt pat bez izteiktas gaismas. Natālija palūkojās uz Aleksa locītavām. Uz vēnas bija izveidojies viegli sārts laukums, kas uz viņa gaišās ādas īpaši izcēlās. Viņš bija lietojis vēl ko, ne tikai kokaīnu.
- Natālij, pamēģini, tas ir pasakaini. Vai esi kādreiz lidojusi? Esi bijusi putns? Vai muša? Tagad tev ir tāda iespēja. Tikai saņem manu roku un lidojam kopā.- Alekss runāja neskaidri un visi viņa vārdi vairāk izklausījās pēc muļķīgas murmulēšanas.- Tu vari būt, kas vien tu vēlies. Pasaules karaliene.
Alekss atgāza galvu un aizvēra acis. Vēl joprojām viņš turpināja ko runāt, taču nekas no tā nebija saprotams. Natālija saskatījās ar Ramonu, kura norādīja uz izejas pusi. Natālija ielika rokas kabatā un sataustīja paciņas gludo virsmu.
Es vēlējos to piedzīvot. Vēlējos lidot. Mani nekādā ziņā nekavēja doma par kokaīna kaitīgo ietekmi, kas tik ļoti tika uzsvērta. Biju pārliecināta, ko no vienas reizes nav iespējams palikt atkarīgai. Man šķita, ka pat no vairākām reizēm tas nav iespējams, jo visi cilvēki, kas atradās telpā, lietoja narkotikas, taču nebija atkarīgi. Viņi tikai laiku pa laikam izbaudīja baltā pulvera dāvātās sajūtas. Arī Alekss. Man bija sava versija, ka narkomāni nespēj ne stundu iztikt bez narkotikām, viņi ir bāli un nelaimīgi. Taču Alekss neatbilda nevienai no šīm pazīmēm, jā, viņš pēdējā laikā izskatījās nedaudz saslimis, taču viņā nebija zudis dzīvesprieks, viņš bija pilns vitalitātes. Tādēļ mani pilnībā nebaidīja, ka es varētu kļūt atkarīga. Teicu sev, ka pamēģināšu vienreiz tikai un vienīgi, lai zinātu, kādas ir TĀS sajūtas. Pavisam nevainīgi.
Taču es nolēmu to nedarīt tagad, kad ar mani bija Ramona, jo viņa nesaprotamu iemeslu dēļ bija pret narkotikām, pat nepieļāva domu jaunības trakumā izmēģināt, kā tad ir būt lidojumā. Nevēlējos viņai neko skaidrot un arī nevēlējos, lai viņa man ko pārmet.
Tā kā mani joprojām nomāca sliktā pašsajūta un garā diena bija nogurdinājusi, nolēmu doties mājās. Jā, mājās, pie saviem vecākiem. Pulkstenis bija pus divpadsmit un nospriedu, ka viņi jau būs devušies gulēt un, klusu ienākot, mani neviens nemanīs.
Taču es kļūdījos. Kad ienācu pa durvīm, mani sagaidīja māte, kas bija ne pa jokam noskaitusies par manu vēlo ierašanos. Viņa uz mani kliedza pilnā balsī, taču es neko no tā nedzirdēju. Mani bija pārņēmis nelabums un man likās, ka to vēl vairāk pastiprina mātes klātbūtne. Man šķita, ka visa māja man uzdzen drebuļus. No visas sirds vēlējos, lai man ātrāk pienāk 18 un es varētu doties savu ceļu. Prom no šiem cilvēkiem. Galva griezās un pār muguru skrēja auksti drebuļi, rokas nedaudz trīcēja un bija grūti nostāvēt.
Māte joprojām kliedza un es viņai sniedzu atbildi. Uzvēmu uz viņas kājām. Un atslēdzos.
