Daļa, kuri bija ieguvuši paciņas, pēc kārtas karsēja paciņas saturu karotē, turot to virs sveces, kuru pirms tam bija aizdedzinājis Maiks. Lielākā daļa no klātesošajiem pulveri vienkārši iešņauca degunā. Maiks pats smēķēja savas marihuānas cigaretes, sēdēja un sarunājās ar Aleksu, kurš uzmanīgi izbēra arī savas paciņas saturu uz stikla galdiņa un ar kredītkarti izveidoja divas šauras baltas līnijas. Natālija vēroja, kā Alekss strauji ieelpo caur degunu balto pulveri un smagi atkrīt pret dīvāna atzvelti, baudā aizverot acis. Aleksa seju pārņēma pašapmierināts un svētlaimīgs smaids.
- Ejam, Natālij?- Ramona jautāja meitenei.- Uzejam augšā uz klubu, skan mana mīļākā dziesma.
Natālija ieklausījās skanošajā dziesmā, kura nebija saprotama. Tās melodija bija sveša. Taču Natālija sekoja draudzenei. Ramona no plaukta paņēma durvju atslēgas.
- Mēs drīz būsim atpakaļ.- Ramona teica Maikam, kurš ar savādu skatienu pavadīja abas meitenes.
Ramona atslēdza durvis un steidzīgi atrāva tās. Aiz durvīm bija stāvas kāpnes, kas veda augšup. Tāpat, kā tās, kas veda uz telpu no veikala. Ramona ātri kāpa pa kāpnēm, neatskatīdamās uz Natāliju, kas centās izsekot meitenei.
- Ramona! Kas, pie velna! Kur tu lido?- Natālija uzsauca un palēnināja gaitu. Ramona apstājās uz pēdējā pakāpiena. Telpa bija tumša un mūzika jau bija kļuvusi daudz skaļāka, tādēļ vajadzēja runāt skaļāk, lai sadzirdētu.
- Gribu dejot!- Ramona atbildēja.
Natālija mirkli stāvēja uz pakāpiena, vērojot draudzeni, taču tad strauji piegāja pie viņas, pagrāba Ramonas roku un sāka skriet uz to pusi, no kuras nāca mūzikas skaņas. Ramona iesmējās un nepretojās Natālijas tvērienam. Abas nonāca līdz durvīm, atraujot tās, pavērās plaša telpa, kurā jau bija sanākuši daudz cilvēku. Skanēja 2001. gada topa roks un dažādi alternatīvi ne tik zināmi skaņdarbi, taču tāpat kā veikals, arī šis klubs bija paredzēts lielākoties roka cienītājiem. No telpas stūriem nāca vāji gaismas stari, kas izgaismoja cilvēku augumus, liekot tiem izskatīties, kā kustīgām ēnām. Otrā telpas pusē bija neliela skatuve, acīmredzot, šovakar bija paredzēta kāda uzstāšanās, jo uz skatuves atradās aparatūra un arī cilvēku daudzums šādā salīdzinoši agrā vakara stundā par to liecināja.
Gar malām bija novietoti melni dīvāni, kas lielākoties jau bija aizņemti. Kluba sienas bija nolīmētas ar plakātiem un izskatījās, kā nošļakstītas ar krāsu. Tās bija raibas un izskatījās visnotaļ interesantas, radot nomācoši savdabīgu atmosfēru. Sienas aiz skatuves bija apzīmētas ar grafiti zīmējumiem, kuros attēlotas ģitāras, cilvēku stāvi, dunči. Bija ievērojami arī The Rolling Stones, AC/DC un Kiss logo un vēl citu grupu nosaukumi.
Natālija bija sajūsmā par šo vietu. Viņa sāka lēkāt pie skanošās dziesmas un jutās neprātīga. Viņai šķita, ka beidzot ir nonākusi mājās. Un viņai blakus bija labākā draudzene, kura arī mežonīgi dejoja līdzi mūzikai. Viņa smējās tik skaļi, ka pat cauri skaļajām mūzikas skaņām tas bija dzirdams. Un tas lika arī Natālijai sākt smieties, nevaldāmi un no visas sirds, lai gan no pirmīt smēķētās marihuānas ķermenis šķita smagāks un neveiklāks. Viņai bija jautri, taču uz mirkli cauri smieklu šaltij ielavījās skumja doma. Precīzāk vēlme. Viņa vēlējās, lai blakus būtu arī Stefans. Un jo vairāk viņa šo domu atvairīja, jo spēcīgāka tā kļuva un jo vairāk tā nomāca vakara burvību.
Pēc 20 minūšu dejošanas un ārdīšanās abas meitenes, smagi elpojot, atkrita vienā no melnajiem dīvāniem tieši mirkli pēc tam, kad tas atbrīvojās, pieceļoties pāris savāda paskata cilvēkiem ar gariem matiem un melnām drēbēm. Pēc pāris minūtēm dziesmas pārstāja skanēt un kāds aicināja uz skatuves grupu, kuriem tajā vakarā bija paredzēta uzstāšanās. Tā bija kāda jauna alternatīvā roka grupa, taču jau ar zināmu popularitāti, jo visi klātesošie viņus sagaidīja ar skaļām ovācijām un gavilēm. Kad grupa sāka savu uzstāšanos, Natālija ar kājām un rokām sita līdzi ritmu, izjūtot grupas mūziku. Taču Natālija pati sāka nejusties labi, viņa nosprieda, ka tas ir marihuānas iespaidā, tajā vakarā viņa bija izsmēķējusi neierasti daudz un visu vienā īsā laika posmā.
- Uzejam augšā!- Natālija skaļi ierosināja Ramonai, kura pamāja.
Abas meitenes devās līdz tumši brūnajām durvīm, kas tagad likās tik smagas. Uz tām bija rakstīts: „Ieeja tikai piederošajiem”. Tas lika Natālijai justies labi. Viņa bija piederīga.
