'' Ranār! '' iebļāvos. meiģināju to darīt pēc iespējas niknāk un nopietnāk, bet tas nesanāca, jo izlauzās smiekli. '' Ko Bonis darija manā istabā? ''
'' Sunim ar vajag pagulēt gultā. '' Renārs paskaidroja un izlaida suni pagalmā.
'' Vienu brīdi es domāju, ka tur ir meitene un jā.. '' nopietni teicu.
'' Man tu esi vienīgā. '' Renārs pasmaidīja un stipri samīļoja.
'' Varbūt aizejam kaut kur? '' ierosināju
'' Kā vēlies. '' Renārs atbildēja.
'' Es esmu kartībā ej saģērbies. '' teicu puisim un paskatījos uz viņa mājas drēbēm.
'' Nāksi paskatīties kā pārģerbjos. '' Renārs viltīgi pasmaidīja
'' Ej. '' nosmēju un iegrūdu puisi istabā un pate aizgāju uz virtuvi kaut ko uzkost.
'' Esmu kārtībā. '' pēc nepilnas minūtes Renārs bļāva.
'' Jā, labi. '' teicu un gāju pie viņa.
'' Kur iesim? '' viņš jautāja.
'' Aizejam uz veikalu un gribu padzerties. '' ierosināju un mēs devāmies uz veikalu.
Mēs gājām nepārmijot nevienu vārdu līdz Renāra plauksta ieslīdēja manā.
Es saspiedu viņa roku ciešāk un silti uzsmaidīju puisism.
'' Es pagaidīšu ārā, labi? '' teicu kad bijām pie veikala.
'' Ok. Ko tev nopirkt? '' Renārs jautāja un atlaida manu roku.
'' Fantu. '' atbildēju un noskatījos kā viņš ieiet veikalā.
Es negribēju iet veikalā, jo tur vienmēr bija smacīgs gaiss un man paliek slikti. Apstājos pie avīžu un žurnālu plaukta un gaidīju Renāru.
Redzēju, ka uz veikala pusi nāca Markuss, tapēc ātri aizklāju seju ar žurnālu un cerēju, ka viņš mani neieraudzīs.
'' Sveika, Elza. '' Markuss mani sveicināja.
` Fuck. ` pie sevis nolamājos un noliku žurnālu atpakaļ.
'' Kā tad iet? '' viņš jautāja un nāca man tuvāk.
'' Šobrīd kautkur starp ` nav tava darīšanu ` un ` tev nav pohuy ` '' atcirtu
'' Ko tad tu šodien tik skarba? '' viņš pasmīnēja
'' Ne tikai šodien. Pret tevi visu atlikušo dzīvi. '' atbildēju puisim, kurš man pamazām tuvojās un tas lika man piespiesties pie sienas.
'' Es jau neesmu tik ļauns, ka vajag atkāpties. '' Markuss ieraudzījis, ka atkāpjos ierunājās.
'' Esi. Un kā vel esi. '' skarbi atbildēju.
'' Nu beidz, mazā. '' viņš nočuktēja un noglāstija manu vaigu.
` Kapēc mēs atnācām uz pilsētas nomaļāko veikalu, kur būtībā neviens nenāk. Nu kapēc? ` sevi domās lamāju
Viņš atkal man sāka uzmākties un vilka mani aiz stūra.
Gribēju kliegt, bet nevarēju, jo Markuss bija aizsedzis man muti ar plaukstu.
Īstajā brīdī no veikala iznāca Renārs un ātri skrēja pie mani aizgrūžot Markusu prom.
'' Tev viss labi? '' Renārs jautāja apskaujot mani.
'' Jā, tikai lūdzu nekaujaties. '' lūdzos Renāram
'' Negarantēju. '' Renārs atbildēja un paskatījās uz Markusu, kas sēdēja uz zemes un nevarēja piecelties. Laikam Renārs pagrūda pārāk stipri.
'' Lūdzu. '' meiģināju pielauzt Renāru
'' Nu labi. Bet ko tad ar viņu darīsim? '' viņš jautāja
'' Policija? '' iejautājos
'' Aha. '' viņš piekrita un izvilka savu telefonu, lai varētu veikt zvanu.
Pēc pāris minūtēm policija bija klāt un iesēdināja mašīnā Markusu.
'' Jums būs jābrauc mums līdz un jāsniedz liecība. '' viens no policistiem mani uzrunāja.
'' Labi. '' klusu atbildēju un noskatījos uz Renāru.
'' Es tevi gaidīšu mājās. '' viņš mierināja un apskāva mani.
Sabijusies iekāpu mašīnā un noskatījos kā Renārs paliek aizmugurē.
Tā vien likās, ka redzu viņu pēdējo reizi.
Un ja tā arī ir pēdējā reize?
