local-stats-pixel

W C L T L A*95

Čau visiem! Es atkal te... Jauku lasīšanu!

9.

- Sveiks, vai vēl vēlies kaut kur ar mani šovakar iziet?

- Sveika, jā, kāpēc gan ne? Bet tu?

- Jā, tāpēc arī zvanu, lai apjautātos cikos tu pēc manis iebrauksi…

- Varu būt pie tavas mājas jau pēc pus stundas, vai tas tev der?

- Jā, būs labi. Gaidu!

Šī pus stunda paskrēja tik ātri… Es uzvilku šortiņus, topiņu, kedas un sasēju matus zirgastē, paspēju uzkrāsoties un nu jau melns džips pieripoja pie manas mājas vārtiņiem. Paķēru somu un devos pie viņa.

- Sveika! Satriecoši izskaties!

- Paldies, kurp mēs dosimies?

- Varbūt dosimies paēst?

- Varam, ko tālāk?

- Pēc tam aizbrauksim uz vienu man ļoti tuvu vietu…

- Kas tā ir par vietu, vai es jau tur esmu bijusi?

- Šaubos, taču noteikti redzēsi.

- Tu mani ieintriģēji…

Paēdām picērijā. Viņš izmaksāja man picu un kokteili. Es jutos neērti, skatījos viņa acīs un smaidīju kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Vienubrīd man likās, ka viņš man jau patīk. Pēc picērijas mēs iesēdāmies viņa mašīnā un aizbraucām man nezināmā virzienā. Samulsusi es viņam prasīju kurp mēs braucam, taču viņš klusēja un skatījās uz ceļu.

Viņš piestāja mašīnu pie kādas man nezināmas ēkas, te es vēl nekad iepriekš nebiju bijusi. Es viņā skatījos ar neuzticību, pat negribēju iet šajā ēkā iekšā, taču viņš paķēra manu roku. Es biju izbijusies, taču viņš vilka mani aizvien dziļāk un dziļāk tumsā…

- Nebaidies, tas nesāpēs!

- Ko? – samulsusi skatījos viņa zaļajās acīs, nesaprotot, kas notiek.

- Joks, nāc man līdzi, es tev kaut ko parādīšu, kaut ko man ļoti tuvu.

Sapratu, ka man nekas cits neatliek kā paklausīt un iet viņam līdzi. Jau pēc mirkļa bijām kādā telpā. Alekss ieslēdza gaismu un manām acīm pavērās garāža, kas bija pārbūvēta par mūzikas studiju, kurā bija arī skatuve, liels stūra dīvāns un žurnālu galdiņš. Man jau te sāka patikt…

- Tas ir tavs?

- Jā, nereti vēlos noslēgties no visas apkārtējās pasaules, pavadīt laiku šeit muzicējot!

- Tu arī nodarbojies ar mūziku? Dīvaina sakritība, arī mana dzīve ir mūzika.

- Jā, es zinu…

- Bet kā? Kā tu zināji? Vai tev Ešlija pastāstīja?

- Nē, viņa man neko nestāstīja. To varēja noprast ieskatoties tavā laimīgajā sejā. Man vienkārši gribējās sagādāt tev patīkamas emocijas, atvedot tevi šurp. Domāju, ka visas pārējās vietas ir banālas, taču šī – kas īpašs un ļoti mīļš. Kā tev šķiet?

- Man te ļoti patīk, taču man ir jāatzīstas, ka es ļoti nobijos, kad atbraucām šurp.

- Jā, es pamanīju tavas pārbijušās acis, tās ir tik skaistas…

Viņš pievilka mani sev klāt un ilgi skatījās manās acīs.

36 1 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
stāsts labs, bet žēl, ka ir vismaz trīsreiz īsākas daļas nekā citos stāstos. ;)
2 0 atbildēt

Jā, es piekrītu! Ļoti gaidām garāku daļiņu emotion

1 0 atbildēt

"pusstunda" raksta kopā.

0 0 atbildēt