Melisa
Paiet krients laiks, līdz es saprotu notiekošo. Naža spals vēl aizvien atrodas ciešā tvērienā manā plaukstā, un man vajag ļoti lielu gribasspēku, lai to atlaistu.
Bet es to izdaru un aizsperu tālāk prom. Pirkstu kauliņi sāpīgi smeldz pie iztaisnošanās kustības. Spēju tikai saskatīt abu siluetus, jo ārā ir gandrīz piķa melna nakts, bet pie debsīsm - spilgti balts Mēness sirpis, kurš nedaudz izgaismo tos divus stāvu spocīgi bālus.
Pierāpoju nedaudz tuvāk, ignorējot visu muskuļu sāpes un kuņģi, kurš raujas čokurā aiz bada. Roberts aijā Lorijas galvu savā klēpī, kamēr viņa tur rokas uz sava vēdera, kurš ir nedauz apaļš.
Es nesaprotu, vai viņa šņukst vai lād mani, taču es sajūtos kā īsta draņķe. Šis ir kā atskaites punkts par visu, ko esmu sastrādājusi. Es esmu draņķe.
-Lorija.. - Nočukstu, taču zinu, ka vējš manu skaņu ir aiznesis līdz viņai. Lorija vārgi pieceļas un nopurina smiltis no drēbēm.
Uzdrošinos pierausties kājās, kuras dreb no dusmām un bailēm vienlaicīgi. Vējš pluina manu pārāk brīvo apģerba gabalu, sasaldējot katru ādas centimetru.
-Lorija, es nezināju.. - Žēlabaini nomurminu un nolaižu galvu. Man sejā iespīd pārāk spoža luktura gaisma. Šķet, esmu kā uz delnas, un tie abi par mani ņirgājas.
Paceļu acis un cauri spilgtajai gaismai redzu Lorijas seju, kura izskatās bāla un nomocīta.
-Mums viss ir izrunāts. - Viņa atbild aizsmakušā balsī un pagriežas, lai kaut ko pateiktu Robertam.
Viņa ir stāvoklī, un tas ir Olivera bērns. Un viņa viņu mīl, citādāk taču nebūtu paturējusi. Viņa mīl Oliveru pa īstam no visas sirds..
Lorija pagriežas un dodas prom, kājas ļengani velkot pa smiltīm. Ar mani paliek tikai Roberts. Roberts, kuru neesmu redzējusi veselu mūžību, un kurš šobrīd uz mani skatās caur pieri.
Viņš nolaiž spilgto gaismu zemāk un iesēdina lukturi smiltīs. Vīrietis ir mainījies par visiem 100 procentiem. Viņš ir daudz vīrišķīgāks un pievilcīgāks, taču vienalga tukša vieta manās acīs. Nenozīmīga vienība. Pagātne, kuru es gribu izsvītrot no savas dzīves uz visiem laikiem.
-Izskatās, ka esi šeit iedzīvojusies. - Viņš ierunājas. Balss ir dobja un sveša.
Tas nav tas pats Roberts, kurš bija mana pirmā mīlestība. Tas nav tas pats, ar kuru devos ekspedīcijā uz mežu, barojām ziemā savvaļas dzīvniekus, un kurš mani siltās vasaras dienās rāva jūrā zem atvēsinošajiem viļņiem.
Tas vairs nav tas bezbēdīgais Roberts, kurš vienmēr sarka, dāvājot ziedus vai buču uz vaiga, tas Roberts, kuram vasarā seju rotāja mazi vasarsraibumi, kura mati balēja saules gaismā.
Tas vairs nav Roberts, kurš mani mīlēja vairāk par visu un vienmēr atbalstīja. Kurš ziedoja savu dzīvi, karjeru un izglītību kaut kādam skuķim, kurš nekad nezināja, ko patiesībā grib. Tas vairs nav tas, kurš bildināja mani restorānā un kura acīs dega patiesa mīlestības dzirksts. Tas vairs nav tas, kurš solīja būt mans un gādāt par mani visu mūžu, par spīti tam, ka es viņu vēlējos atstāt nomirstam.
Tas ir pilnīgi cits cilvēks, kurš mani ienīst ar katru šūnu. Kurš vēlas likt justies tāpat kā es agrāk viņam.
Nolaižu skatienu un palūkojos uz savām neglītajām rokām. Starp mums ir mizlīga spriedze, un es vispār nevēlos neko viņam teikt, jo katrs pateiktais vārds tikai pazeminās manu vērtību viņa acīs. Es lapbrāt kļūtu melnāka par zemi un pazustu vispār.
-Kāpēc tu tik ļoti ienīsti Loriju? Tik ļoti, ka biji gatava viņai atņemt bērniņu.. - Viņš bezpalīdzīgi iesēžas smiltīs. Es palieku stāvam kājās un knibinām noplukušā krekla malu, kura ir sākusi jau irt.
-Es nezināju, ka viņa ir stāvoklī. - Atbildu, neuzlūkodama vīrieti, kurš šobrīd drīzāk atgādina tiesnesi.
-Tu taču viņai uzbruki. Zini, tā bija viņas ideja braukt šurp un uzmeklēt tevi. Nevienā brīdī Lorija neminēja, ka vēlas no tevis atbrīvoties tik netīrā veidā, kādā tu to vēlējies izdarīt. - Roberts turpina, lūkodamies man tieši sapluinītajā dvēselē.
Šķiet, ka visas rētas tiek atrautas vaļā ar katru viņa vārdu. Viss, ko tik ļoti centos aizmirst, viss, ko biju ienīdusi, no jauna uzpeld manā apziņā, draudot mani noslīcināt atmiņās. Tās smeļas man mutē, aizžņaudz rīkli un aizmiglo redzi. Tās ir visur.
-Melisa, es nezinu, kurš tevi tik ļoti ir mainījis, bet tā noteikti nav tā pati Melisa, kuru pirmo reizi ieraudzīju pamatskolas solā. - Roberts rūgti atgādina, un es atceros to dienu. Visos sīkumos un tik spilgti kā vēl nekad.
-Robert, nevajag. - Izmoku aizžņaugtā balsī. Es ceru, ka viņš neredz, cik ievainota šobrīd esmu.
-Lorija vienmēr ir bijusi tev blakus. Tev derētu to ielāgot, pirms mesties virsū, lai viņu nogalinātu. Šādā veidā tu uzvedies kā tava māte, un es šaubos, vai tu vēlies viņai līdzināties. - Roberts runā.
Prātā uzaust atmiņas ar Loriju, kura vienmēr ir bijusi man līdzās. Šķiet, prāts apskaidrojas, un es sāku atšķirt ļaunu no laba, bet ir jau par vēlu.
-Es drīkstu viņu vēlreiz satikt? - Iepīkstos.
-Nē, tu to nedrīksti darīt. Viņai ir vajadzīgs miers, nevis vājprātīga māsa, kas nāk virsū ar nazi un draud izkropļot seju. Lorija neko tādu nav pelnījusi, un vēl mazāk no tevis. - Roberts pieceļas un paņem spožo gaismu sev līdzi, - Visu labu. Dzīvo te laimīga. Varbūt atsvešinātība no cilvēkiem ir tas, kas tev vajadzīgs, jo tu uzvedies kā savvaļas plēsējs. Tu vairs neesi cilvēks.. vismaz manās acīs. - Viņš uzmet man savu tumši brūno acu skatienu un pagriežas.
Lieliem soļiem vīrietis attālinās no manis, un es palieku viena ar viļņu šņākuļošanu aiz muguras.
Kādu brīdi es stāvu kā sastingusi, tad es sabrūku uz vēsajām smiltīm un ļauju izmisīgiem šņukstiem raustīt manu ķermeni. Es ļauju, lai manis pašas prāts mani iznīcina pavisam.
Pār mani nāk pēkšņa apskaidrība - es nožēloju visu, ko nodarīju Lorijai, bet tagad jau ir par vēlu. Viss ir par vēlu un nekam vairs nozīmes.
Atspiežu pieri pret zemi, ignorējot smilšu graudus mutē. Es ļauju savai dvēselei asiņot kā vēl nekad.
