No pārdomām mani iztraucē Samantas balss. Sieviete mani sauc kādu laiku, līdz viņas balss sasniedz mani. Novēršu acis no datora un palūkojos viņas virzienā.
-Lorij, tu te? - Viņa novēcina roku man gar acīm, un es attopos. It kā tikko būtu pamodusies no komas, - Tevi lejā gaida māsa. - Viņa nosaka un atstāj mani vienu.
Aizveru ciet programmu un kādu mirkli palieku nekustīgi sēžam pie darba galda. Kā tas var būt, ka Melisa ir tik ļoti mainījusies pāris dienu laikā?
Vēl nesen viņa draudēja, ka to visu tā neatstās, bet tagad sēž un gaida mani. Un vēl pati piedāvāja tikties.
Tas noteikti ir viens no viņas viltīgajiem plāniem, kā tikt man klāt, taču es tūlīt pat iešu lejā un viņu patriekšu!
Atbīdu krēslu un pieceļos. Visu nakti neesmu gulējusi, jo prātoju, kāpēc viņa tik ļoti izmainījās? Kas bija tas, ka lika tā pārvērsties?
Melisa sēž pie galdiņa, pārvilkusi pāri galvai melnu kapuci. Viņa blenž uz savām rokām, kuras nedaudz dreb. Pēkšņi man saļodzās kājas, jo es viņu neesmu redzējusi.. kopš viņa izdomāja, ka ir mirusi.
Un, ja nu tā nemaz nav viņa? Ja tas ir kārtējais joks, lai mani pazemotu? Ievelku elpu un tomēr saņemos. Tagad viņai nāksies visu man paskaidrot.
-Sveika. - Čerkstošā balsī nomurminu un ieņemu vietu pretī. Melisai ir uzvilktas lielas saulesbrilles, un viņa nepaceļ acis, lai mani uzlūkotu.
Fonā skan džezs un apmeklētāji priecīgi tērzē.
-Vēlies kafiju? - Nervozi ieminos. Man nav ne jausmas, kā vadīt sarunu ar cilvēku, kurš ir kļuvis par svešinieku.
-Nē. - Viņa atbild aizsmakušā balsī un paceļ acis pret mani. Kapuce noslīd no viņas galvas, atklājot nespodrus smilškrāsas matus, kuri ir apgriezti līdz zodam. Pieļauju, ka viņa to darījusi ar kādu asu priekšmetu - šķērēm vai nazi.
-Paklau, Melisa.. - Iesāku, nezinādama, ko vēlos teikt. Vēlos teikt visu un tai pat brīdī klusēt.
-Nē, Lorij, piedod man. Piedod, ka vēlējos tev visu izbojāt. Es vienkārši nezinu, kas man bija lēcies. - Viņa saņem manu roku savā ledainajā, un es noskurinos, it kā būtu aplieta ar ledus aukstu ūdens šalti, - Man vienkārši tā nevajadzēja rīkoties. Es saniknojos, jo domāju, ka tu aizdedzināji to būdu un vēlējies, lai sadegu.. - Viņa pabeidz sakāmo.
-Tas bija Marks. Viņš arī man pēc tam uzbruka. - Paskaidroju. Māsa novelk brilles, atklājot savas miruši zaļās acis. Pieres daļu un vaigus klāj sārti apdegumu pleķi un kreveles. Lūpas ir sasprēgājušas, un viņa atgādina rēgu.
-Es zinu, es visu zinu. Dāvis mani izglāba, viņš domāja, ka tā esi tu, tāpēc sakliedza uz tevi. - Viņa turpina, - Bet tagad es zinu visu patiesību un vēlos, lai piedod par visu, ko tev nodarīju. - Viņas acis piepildās ar asarām, un manī kaut kas sakustas.
Arī manas acis pildās asarām, kuras nespēju notraust.
-Lorija, es zinu, ka neesmu bijusi ideāla māsa, mēs esam plēsušās kā suns ar kaķi, bet tas nenozīmē, ka es tevi nemīlu. Tu vienmēr būsi mana lielā māsa, ko apsaukst. - Viņa neveikli iesmejas.
-Bet, kā tad ar tavu pazušanu, ar komu? - Iejautājos un viņas seja izmainās. Viņa noslēdzas un atlaiž roku.
-Tam nav nozīmes šobrīd. Tā ir pagātne, un es vēlos to visu aizmirst. Es gribu sākt jaunu un skaistu dzīvi. - Viņas acis ir piekaltas manam gredzenam, liekot paslēpt man roku zem galda.
-Jūs arī precēsieties? - Cenšos nomainīt tēmu.
-Jā, es un Dāvis.. mēs esam satuvinājušies. Es tikai nesen atklāju, ka man pret viņu ir diezgan nopietnas jūtas. - Viņa atzīstas un nosarkst.
-Man prieks, lai gan Dāvis mani nekad nav cietis. - Atzīstos.
-Viņš man ir tāds dīvains, un tas ir tāpēc, ka nepazīst tevi. -Viņa pasmaida, un pirmo reizi visas sarunas laikā pamanu mirdzumu viņas nedzīvajās acīs. Viņa tiešām ir iemīlējusies.
Samanta mums atnes divas kafijas un piemiedz man ar aci.
-Tas uz firmas rēķina. - Viņa uzsmaida un atstāj mūs divatā.
-Vēlies zināt, kas ar mammu ir? - Ieminos, iemalkodama karsto dzērienu.
-Nē, viņa man interesē vismazāk. - Viņa neizteiksmīgā balsī atbild un seko manam piemēram.
Mūsu starpā iestājas neveikls klusums, bet es to norakstu uz ilgo nesatikšanos. Šajā ziņā nekas nav mainījies - māte ir mūsu tabu.
-Klau, Olivers zina, ka es esmu dzīva? - Viņa iejautājas, slēpdamās aiz tasītes.
-Nē. Es to nevēlējos viņam atklāt. Saproti, iespējams, viņš nav tevi aizmirsis, bet tu taču esi? - Ieskatos māsas acīs, kurās izlasu vienaldzību.
-Jā, man pret Oliveru nav ne mazāko jūtu, vari neuztraukties. Viņš ir pagātne. - Viņa pasmaida, un es viņai ticu. Šoreiz viņa nemelo.
-Kad jūs precēsieties? - Iejautājos. Šķiet, ka mēs esam draudzenes, un es nesapratu, kāpēc agrāk bija tik ļoti jāstrīdas.
-Neesam vēl laiku noteikuši, bet tuvākajā laikā. Es vēlos apprecēties un doties prom no valsts. Kam es te tāda sakropļota esmu vajadzīga. - Viņa nosaka un acīs pavīd asaru lāses.
-Tā nerunā, es vienmēr būšu tev līdzās, kad vien tas būs vajadzīgs. - Satveru māsas roku, - Un mēs tavu seju saārstēsim tā, ka tā būs tāda, kā iepriekš. - Mierinu Melisu.
-Tu manā labā esi darījusi pietiekami daudz. Es neesmu pelnījusi tādu māsu kā tevi. - Viņa nomurmina un iztukšo krūzi.
-Tik laba jau nemaz neesmu, bet tomēr tu esi mana mazā māsa, un es apsolu, ka kopā mēs visu pārvarēsim. - Apsolu.
-Es tevi apsveicu ar gaidāmajām kāzām, taču kad tās būs? Es, protams, neieradīšos, bet gribu zināt brīdi, kad mana māsa kļūs par vislaimīgāko sievieti uz pasaules. - Viņa pieceļas kājās. Melisa izskatās pēc izstīdzējušas pusaudzes.
-Pēc trīs dienām! - Priekā iesaucos un pieceļos kājās, - Es vēlētos, kaut tu varētu būt mana līgavas māsa, bet pati zini.. - Nolaižu acis.
-Viss labi, es tevi atbalstīšu domās, un novēlēšu visu to labāko. - Viņa apsola un pienāk man tuvāk, - Man tagad jāiet, Dāvis mani gaida.
Un tad mēs darām kaut ko tādu, ko neesam darījušas veselu mūžību. Mēs apskaujam viena otru tā, it kā mēs būtu pēdējie palikušie cilvēki uz planētas. Melisa cieši piespiež man sevi klāt un nelaiž vaļā. Viņa smaržo pēc siltā gaisa un zāles.
-Es tevi mīlu un vēlreiz piedod. Padod ziņu, kad varēsim atkal satikties. - Viņa palūdz un uzvelk brilles.
-Noteikti. - Atbildu, atlaizdama viņas roku. Noskatos, kā Melisa dodas prom no mūsu tikšanās vietas.
Un sirdī ielīst siltums. Beidzot viss ir nokārtojies.
