Plakstiņi šķiet kā no svina veidoti, tomēr man izdodas sakasīt sava gribasspēka paliekas, lai atvērtu acis. Sajūta tāda, it kā pār mani būtu pārbraucis tanks.
No sākuma redze ir neskaidra, un es spēju saskatīt tikai aprises, taču pamazām tā noskaidrojas. Es atkal esmu slimnīcā, taču nespēju pakustēties.
Rijot siekalas, man sāp. Sasodīts.. es esmu dzīva. Dzīva par spīti tam, ka kāds mani gribēja nogalināt.
Mēģinu piecelties sēdus, taču nespēju, tāpēc sabrūku atpakaļ gultā un aizveru acis, ļaujot asarām ritēt pāri vaigiem un koši baltā spilvena.
-Viss būs labi. - Kāda balss ierunājas, un es atveru acis. Tikai tagad pamanu, ka neesmu viena.
Pie pretējās sienas atrodas vēl viena gulta, kurā sēž jauna meitene ar galvas apsēju. Viņa virpina pirkstos kaut kādu ķēdīti un uzlūko mani.
Cenšos aizgriezties prom, jo es nevēlos, lai kāds mani šādi redzētu, taču nespēju. Pieļauju, ka viss ķermenis ir smagi cietis. Esmu iesprostota tajā. Kāpēc es vienkārši nevarēju nobeigties?
Vai tiešām viņi abi bija nobijušies, tāpēc nepadarīja to lietu līdz galam.
-Man prieks, ka tu pamodies. Tu jau trīs dienas guli, ārsti tevi bieži apskata. Viņi teica, ka tu izdzīvosi. - Meitene pieceļas kājās un pienāk pie manas gultas, - Tev esot dziļa brūce kaklā. Cik slimam jābūt, lai vēlētos otram rīkli pārgriezt? - Meitenes acis ir ziņkāres pilnas.
-Ej..prom. - Izomku. Pat runāšana sagādā neiedomājamas sāpes, tāpēc no jauna aizveru acis, cerot, ka viņa ies prom.
-Piedod. Es laikam esmu baigi uzbāzīgā. Es te jau tupu dienām ilgi un nav neviena, kas pie manis atnāktu. Pie tevis gan kāds bija, pat ziedus atnesa. Bet man nav neviena. - Dzirdu kā viņa aizslāj prom un atsperēm čīkstot, iekrīt gultā, - Prātā te var sajukt.
Atveru acis un palūkojos uz vāzi, kurā atrodas baltas rozes aptītas ar violetu lenti.
-Maita.. - Es izmoku un man izdodas uzrausties sēdus stāvoklī. Palūkojos uz saulrietu, kura atblāzma atstarojas nelielajā palātiņā un sakožu zobus.
Meitene ir aizgriezusies prom, viņa laikam apvainojās, bet šobrīd man ir vienalga.
Pieskaros brūcei, kuru klāj apsējs un milzīgs plāksteris. Tā liek man saviebties. Atceros, ka jutu asinis tekam uz manām rokām un drēbēm. Tās vēl aizvien ir aiz nagiem, un es gandrīz paģībstu, jo šķiet, ka to visu izdzīvoju no jauna.
Pasniedzos pēc vāzes, lai gan tas sagādā man milzu sāpes un kādu brīdi lūkojos uz ziediem, kuri ir sākuši jau brūnēt.
Vai tiešām Olivers domāja, ka spēs ar tiem atpirkties? Vai tiešām viņš cerēja, ka viss būs pa vecam? Kretīns!
Dusmas pieņemas spēkā, un es triecu maigi sārto vāzi pret sienu, kur tā sašķīt ar troksni. Sīkās stikla lauskas zaigo saules gaismā, bet tas nedod nekādu gandarījumu. Tas nenozīmē, ka man vairs nesāp, bet gan, ka sāp trīsreiz vairāk.
-Kas tas tikko bija? - Meitene iejautājas, platām acīm skatīdamās uz mani.
-Nav tava daļa. - Izmoku un atkal atkrītu gultā. Skatos uz iedzeltenajiem grieztiem, cerot, ka tie aizgaiņās visas domas, kuras saistītas ar Oliveru.
Palātā iesteidzas sieviete ar kastaņbrūniem matiem un siltām acīm.
-Man prieks, ka esat pamodusies, bet, Lea, kas te notiek? - Viņa pievēršas manai palātas biedrenei, kuru acīmredzot, sauc par Lea.
Meitene parausta plecus un paņem grāmatu, lai gan es redzu, ka lasīšana šobrīd viņai nav ne prātā. Ar acs kaktiņu viņa vēro mani. Ko viņai vajag no manis?!
-Lorija, vai to izdarījāt jūs? - Ārste jautā, taču viņa nav nikna. Uz slimniekiem laikam nav vērts dusmoties.
Īsi pamāju. Kāda tam tagad nozīme.
Viņa tikai īsi nopūšas un pienāk pie manis.
-Skaistas puķes bija, bet jums laikam jau bija iemesls, kāpēc tā darīt. - Viņa saka, noplēsdama plāksteri. Sāpēs saviebjos, - Brūce dzīst labi, un jums paveicies, ka esat šeit, nevis morgā, jo tālu līdz tam nebija. Ja mediķi būtu ieradušies dažas minūtes vēlāk, jūs jau būtu auksta. - Ārste saka, dezinficējot manu brūci.
-Man laikam vajadzētu priecāties. - Rūgti nosaku.
-Jūs esat pamatīgi cietusi. Kādu mēnesi vēl nespēsiet parunāt kā nākas, kā arī kustības būs apgrūtinātas, bet par laimi, stāvoklis ir stabils. - Viņa paskaidro, pasmaidīdama, - Starpcitu, mums ir zināms, kas jums to nodarīja, tāpēc ir iespēja sākt krimināllietu par slepkavības mēģinājumu. - Viņa turpina.
-Kurš? - Caur sāpēm izmoku.
-Olivers Bērziņš. - Viņa lakoniski nosaka un ieskatās man acīs, - Vai jūs vēlaties pret viņu celt apsūdzību? - Ārste pajautā.
-Nē. Nē, es pati esmu vainīga pie tā.. - Novelku, turēdama asaras. Vai tiešām es Oliveru būtu sajaukusi ar Dāvi? Vai tiešām Olivers vēlējās mani nobeigt...
-Bet viņš pats atzinās, viņš izstāstīja visu. - Sieviete cenšas mani pierunāt, bet es papurinu galvu. Ir pārāk grūti domāt.
-Kas man atsūtīja ziedus? - Izmoku.
-Jūsu māsa Melisa, kaut kas ne tā? - Viņa uzlīmē jaunu plāksteri, un es pamanu, ka iepriekšējais apsējs ir piesūcies ar asinīm. Noriju siekalas, un atkal saviebjos. Es laikam vemšu.
Viņa ielaiž špricē zāles un satver manu vēnu.
-Jūs nedrīkstat uztraukties, it īpaši šādā stāvoklī. - Viņa mātišķi apgalvo un ielaiž vēnā šķīdumu.
-Kādā stāvoklī? - Pusmiegā nomurminu, juzdama, ka zāles momentā sagrābj manu ķermeni savā varā.
-Lorij, jūs gaidāt bērniņu. - Ārste silti pasmaida un noglauda man galvu - Bet tagad gan jums jāatpūšas, lai uzkrātu spēku ne tikai sev, bet arī bērniņam. - Sieviete pamet palātu, mani plaksti atkal aizkrīt un šoreiz es esmu par vāju, lai tos atvērtu.
