Šodien vēl viena daļa. 
---------------------------------------------------
Tālāk viss notiek kā palēlinātā filmā. Es pametu visus viesus un baznīcu, un skriešus metos uz limuzīnu. Iekāpju tajā iekšā un pasaku, lai aizved mani uz mājām. Telefons vēl aizvien klusē.
Asaras ir atstājušas izsmērētas kosmētikas sliedītes uz maniem vaigiem, bet man vēl ir cerība. Cerība, ka Olivers būs dzīvoklī tikpat smaidīgs un laimīgs kā vienmēr, ka viņš tikai nobijās, ka viss būs labi.
Pie mājām novelku kurpes, kuras ir norīvējušas tulznas uz papēžiem un ieskrienu dzīvoklī. Tukšajā dzīvoklī, kurā atbalsojas mani skaļie sirdspuksti.
Ieskrienu guļamistabā un atveru skapi. Tajā ir tikai manas drēbes, tāpat arī uz galiņa stāv tikai manas mantas. Gaisā virmo Olivera aromāts, bet vīrietis ir savācis visu līdz pēdējam sīkumam. Nekā vairs nav palicis no viņa..izņemot gredzenu ar mazo, spožo akmentiņu.
Atkrītu gultā, kur vakar vēl mēs mīlējāmies. Tagad tā šķiet tukša un bezpersoniska. It kā visa telpa ir zaudējusi elpu, dzīvību un guļ mirusi. Tāpat kā mana dvēsele.
Apķeru Olivera spilvenu un ļaujos jaunai asaru lēkmei, kuras samērcē un iekrāso balto spilvenu melnām svītrām. Šķiet, ka visa mana būtība sašķīst sīkās lauskās.
Pieceļos kājās un novelku kleitu, sabradājot to ar kājām. Es to ienīstu! Es ienīstu visus un visu!
Un tad man viss top skaidrs. It kā kāds būtu iesitis pa galvu ar trulu priekšmetu. Melisa.
Viņa to visu izdarīja, lai man ieriebtu un izjauktu kāzas. Viņa speciāli parādījās Oliveram un atklāja par mūsu tikšanos. Viņa..viņa, kura tēloja labo māsiņu, lūdza piedošanu un tēloja teātri. Un es uzķēros, jo biju marionete viņas un Dāvja rokās. Šāda nodevība sāp daudz vairāk par to, ja viņa būtu izjaukusi ceremoniju.
Paķeru telefonu un uzgriežu viņas numuru. Staigāju pa istabu šurpu, turpu, nezinādama, ko teikt, ja viņa vispār pacels. Bet viņa paceļ, taču atkal nerunā.
-Sveika, māsiņ. Beidzot esi panākusi visu, ko vēlējies! - Mierīgi runāju, - Bet zini, es tev nekad šo nepiedošu, saprati, maita? Es tevi ienīstu! - Pēdējie vārdi ir naidpilni, un es tos izkliedzu cauri asarām.
Nometu klausuli un apzināti izšķaidu telefonu, lai neviens mani vairs netraucētu. Izrauju no matiem plīvuru un noskaloju seju zem auksta ūdens krāna.
Skaistā Lorija, kura no rīta vēl staroja, ir mirusi. Tās vietā ir nākusi kaut kāda parodija ar piepampušām acīm un salauztu sirdi. Saņemu matus zirgastē un uzvelku sporta legingus, jaku un skriešanas apavus.
Ir kāda vieta, kur es vēlos pabūt viena. Prom no visa. Paņemu pleijeri un ieslēdzu linkin park pleijlisti.
Pametu dzīvokli un ļaujos lietus lāsēm, kuras samērcē manu apģerbu un augumu, un sajaucas ar rūgtajām asarām.
*
Melisa
Lorija paskrien man garām, un es iebakstu Dāvim sānā. Ir laiks kustēties. Lorijas acis ir nedzīvas un aizpampušas, un es apjaušu, cik liels ir viņas zaudējums, bet Olivers mīl mani. Tikai mani, un tā vienmēr ir bijis.
Mēs sekojam Lorijai, kura neredz nevienu, bet ātriem soļiem dodas uz priekšu, klausīdamās mūziku. Šodien es viņai atņēmu laimi un izbojāju dzīvi, bet dīvainā kārtā es nejūtos slikti. Es jūtos tā, kā jūtas cilvēki, kad ir paveikuši kaut ko krietnu. Taču mana atriebe vēl nav galā.
Lorijai nāksies samaksāt par visu, arī par to, ka pievāca manu puisi.
Viņa dodas uz to vietu, kur agrāk Olivers mani veda zīmēt uz sienām. Ja nemaldos, tad zīmējumam vajadzēja vēl tur atrasties. Putns bez spārniem.
Lorija dodas iekšā ēkā, un mēs viņai sekojam. Viņa paņem pa pusei izlietotu krāsu baloniņu, ir dzirdama neliela šņākoņa, kad tas pieskaras aukstajai sienai.
Dāvis ciešāk sagrābj rokās nazi, un es pamāju. Šī būs ēka, kuru viņa redzēs pēdējo reizi mūžā.
-Ir laiks. - Nočukstu, palīdzēdama viņam uz sejas uzmaukt masku. Klusām atkāpjos un pieploku pie sienas, gaidīdama viņu atpakaļ.
*
Lorija
Ausīs skan skaļa mūzika. Ar koši sarkaniem burtiem pārvelku pāri Melisas putnam uzrakstu "Es tevi ienīstu!!!" un saķēpāju viņas darbu. Tad es apgriežos apkārt un pamanu Olivera zīmējumu. Viņš uzzīmēja mani, taču šobrīd uz to ir pārāk sāpīgi skatīties, tāpēc saķēpāju savu seju, izraibinot ar sarkanām svītrām.
Tad es aizsviežu tukšo baloniņu prom un nobļaujos tā, ka atbalss mani sasniedz sekundes laikā.
Izeju lielākajā angārā un palūkojos uz pussabrukušajām trepēm. Tās izskatās nestabilas un bīstamas, taču es to vēlos. Ja arī es kritīšu, kāda tam vairs jēgas, ja man vairs nav neviena, kas mani noķertu?
Pakāpjos uz vietu, kas atgādina logu un ieskrienos, lai spētu uzlēkt uz betona pakāpiena, kurš ir gandrīz sadrupis.
Kaut kādā veidā man tas izdodas un ar aizvērtām acīm es pārvaru pārējos pakāpienus. Otrajā stāvā nekas neatrodas, toties ir vērojams skaists skats. Apsēžos uz iedomumu, kur agrāk atkal bijis logs un izslēdzu mūziku.
Ieelpoju vēso gaisu un skatos, kā smalks lietutiņš samērcē visu pilsētu. Izkarinu kājas ārā un palūkojos lejā. Es varētu lēkt, taču tam nebūtu nozīmes, jo es pilnīgi noteikti izdzīvotu.
Nez ko šobrīd dara Olivers? Guļ Melisas apskāvienos, plāno kāzas, vai abi kopā lādē mani. Rūgti iesmejos un sadzirdu skrapstoņu sev aiz muguras.
Sirds sāk dauzīties ātrāk. Es neesmu viena. Ātri soļi tuvojas man, un es nepaspēju pagriezties vai izdvest kaut skaņu, kad kāds stāvs, ar melnu masku uz sejas sagrābj manas rokas un pieliek nazi pie rīkles.
-Spēlītes beigušās. - Dāvis naidpilni nočukst. Asais nazis iespiežas kaklā, un es jūtu kā karstas asinis pil uz plaukstām.
Tad es atslēdzos no sāpēm un pārdzīvojumiem, cerot, ka reizi par visām reizēm viņš mani pieveiks un liks mierā.
