local-stats-pixel

Vistumšākie noslēpumi. -330

 172  0

Pirmā doma, ieraugot to cilvēku, ir bēgt tālu prom, neatskatoties atpakaļ, bet tad es sakožu zobus un saņemu sevi rokās. Kā viņš uzdrīkstas šeit nākt? Kā viņš vispār zina, kur strādāju?


-Sveika. - Marks nostomās un palūkojās manās acīs. Es redzu nožēlu, taču ir notikumi, kurus nepiedod, - Es tevi neaizkavēšu ilgi. - Viņš nosaka, gaidot manu atbildi.Vīrietis izskatās pavisam skumji. Sašļucis un nomocījies, itkā viņu vajātu kāda ļauna slimība.
-Desmit minūtes. - Atbildu ar grūtībām. Man nevajadzētu vispār ar viņu runāt, bet es jūtu, ka ir kas tāds, ko nevar atlikt uz vēlāku laiku.


Mēs apsēžamies pie kāda galdiņa, kurš atrodas nomaļāk no pārējiem, lai gan kafejnīca tāpat ir tukša, tomēr es nevēlos, lai kolēģes dzirdētu manu un Marka sarunu.


-Varbūt kafiju? - Piedāvāju, jo uzskatu viņu par parastu klientu.
-Nē, man pietiks tikai ar tavu uzmanību. - Marks atbild un nodur galvu. Viņš ilgi skatās uz savām rokām, pirms spēj bilst kaut vārdiņu, - Piedod.
-Piedot par ko? Par to, ka tu mani gribēji izvarot vai par to, ka nogalināji manu māsu? - Dzēlīgi pajautāju. Viņš nožēlo, tas ir acīmredzams, bet tas nedod nekādus attaisnojumus.


-Par visu, saproti. Par to, ka visu mūžu esmu bijis tāds kretīns, kurš neprot novērtēt to, kas man bija..es krājot akmeņus, pazaudēju dimantu. - Marks klusā balsī runā, un es jūtu, ka nav kaut kas labi.
-Kas bijis, bijis. Mēs visi kļūdāmies.- Pārāk sausi atbildu un novēršos, - Un vispār man jāiet, un es tev nepiedodu, ja to tu vēlējies zināt. - Pieceļos, lai dotos prom, taču Marks satver manu roku un nosēdina atpakaļ.


-Man vairs nav iespēja neko labot, un tikai tagad es apzinos, kāds kretīns es esmu bijis visu dzīvi.. - Vīrietis skatās man acīs, un es redzu, ka asaras klusām norit pār viņa vaigiem.
-Kas noticis, Mark? - Jūtu, kā trīc mana balss.
-Esmu neglābjami slims. - Tiklīdz vārdi ir izskanējuši, Marks satver ar rokām galvu un raud. Izmisīgi raud.


-Kā slims? - Stulbs jautājums izskan pār lūpām, un es nožēloju, ka esmu to uzdevusi.
-Vēzis. Es centos ar to cīnīties, bet viss ir beidzies. - Viņš paceļ saraudātās acis, - Es varētu aiziet, zinot, ka esi man piedevusi visus sūdus, ko esmu savārījis. Es nekad neesmu gribējis, lai tev sāp. Es tevi mīlu, Lori, bet nekad neesmu pelnījis. - Viņš saņem manas rokas savās vēsajās.
-Es tev piedodu. - Atbildu, valdīdama asaras.


-Kurš ir tas laimīgais? - Marks pajautā, lūkodamies uz gredzenu. Kāpēc visi to pamana?! Nezinu, vai pareizi būtu atklāt līgavaiņa vārdu situācijā, kad Markam jau tā ir slikti.
-Olivers. - Nolemju izrunāt sava vīrieša vārdu. Marks ilgi lūkojas uz manām rokām, un man paliek neomulīgi.
-Nu, dažiem arī veicas šajā dzīvē. Tu esi pelnījusi būt laimīga, un es ceru, ka viņš tevi tādu darīs. - Viņš nosaka un atlaiž manas rokas.


Man sen jau vajadzēja strādāt, taču es nespēju pamest Marku šādā brīdī. Apjaušu, ka šī ir pēdējā reize, kad viņu redzu un sakožu zobus.


-Es tevi neaizkavēšu ilgāk. -Vīrietis pieceļas, un es redzu, ka seja savelkas sāpju pilnā grimmasē, -Paldies, ka veltīji man laiku un piedevi, es nemaz necerēju, ka tas notiks, bet tu esi labs cilvēks. - Marks palūkojas uz mani, un arī es pieraujos kājās.
Neko neteikdama, es apskauju vīrieti un negribot izplūstu asarās. Viņš smaržo pēc aukstā gaisa un mājām. Pēc agrākā Marka.


-Manis dēļ nevajag raudāt. - Vīrietis ar īkšķiem noslauka man vaigus, - Es to esmu pelnījis, un ar to samierinos. Ardievu, mana mīļā Lorija.. - Viņš atlaiž mani vaļā un attālinās.
-Ardievu, Mark. - Atbildu, bet neesmu pārliecināta, ka viņš dzird. Durvis klusām aizveras, un es zālē palieku viena.


Turpmākā diena aizrit nemaņā. Es itkā pildu savus pienākumus, taču domas klejo pie bērnības atmiņām. Drīz vairs Marka nebūs, viss kas būs palicis, būs atmiņas.


Vakarpusē priekšnieks mani pasauc pie sevis, un es esmu saņēmusi paaugstinājumu, turpmāk varēšu strādāt kā grāmatvede, jo esmu ieguvusi diplomu grāmatvedībā.
Pašā vakarā mēs ar Samantu esam palikušas divas vien.


-Klau, ko tu šovakar dari? - Ierunājos pirmā, novācot galdiņus.
-Artūrs mani gaida mājās.. - Viņa pārbola acis, bet viņa ir laimīga. Skaidri redzams ikvienam, - Tu gan šodien ne savā ādā. - Sema piemetina.
-Es labprāt izdzertu viskija pudeli.. - Nopūšos un apsēžos pie bāra letes. Samanta tīra šeikera glāzi un velta man savādu skatienu.


-Kas noticis? - Draudzene nopietni pajautā, - Es tev neliešu, pirms nebūsi pastāstījusi.
-Pie manis šodien bija kāds paziņa no bērnības, un viņš paziņoja, ka ir neārstējami slims. - Atbildu, skatīdamās uz saviem pelēki nolakotajiem nagiem.
-Nevis paziņa, bet mīlestība. Un tagad tu nemitīgi gremdējies atmiņās par viņu. - Viņa nolasa manas domas.


Pamāju, nepaceldama skatienu.


-Pats ļaunākais ir tas, ka viņš man ir nodarījis daudz pāri, bet es vienalga nespēju nepiedot. Viņš izskatījās tik noželojams.. - Man aizlūst balss.
-Piedošana ir labākais, kas ar cilvēku var notikt, tāpēc beidz sevi šaustīt. - Viņa man velta smaidu un ielej viskiju.


Pēc trīs glāzēm es vairs nejūtu sāpes, tikai kņudoņu vēderā un pārāk vieglas rokas. Mēs aizslēdzam kafejnīcu. Kad pagriežos, lai dotos prom, pamanu Oliveru.


Puiša vaigi ir sala aprauti un skatiens nožēlas pilns. Nedomājot ilgāk, es metos viņa apskāvienā.
-Piedod lūdzu. - Ierunājos piespiežu pieri pie vīrieša pleca.
-Es tevi mīlu, viss būs kārtībā. - Olivers satver savās rokās manu seju un uzspiež siltu skūpstu uz lūpām. Un es noticu, ka viss būs labi.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000