Pamostos no tā, ka man ir neizsakāmi auksts un atverot acis, saprotu, ka visu nakti esmu pavadījusi vannas istabā uz flīzēm. Telefonā pamanu pārdesmit īsziņas un neatbildētos zvanus no Olivera, un tad es paskatos uz pulksteni..
Man ir palikušas trīdesmit divas minūtes, lai atrastos darbā. Pieraujos kājās un paskatos spogulī, gandrīz noģīpstot no tā, ko redzu savā atspulgā. Mati netīri un izpūruši, acis aizpampušas, seja krīta bālumā. Nolemju ātri ieskriet dušā un tad uzklāt pēc iespējas vairāk kosmētikas, jo nevienam nav jāzina, kas notiek manī iekšā.
Stāvot zem siltās ūdens strūklas, es atceros un izjūtu uz ādas burtiski katru murgu. Tie bija neskaitāmi daudz un ietvēra tādus cilvēkus kā Melisa, tēvs, Olivers un Marks. Visi šie cilvēki mani vajāja visu nakti gan ar patīkamām, gan baisām atmiņām.
Beržu ādu no visa spēka, vēlēdamās to visu pēc iespējas ātrāk aizmirst. Man ir jāatstāj pagātne tieši tur, kur tai jābūt. Es vairs nedrīkstu Marku ņemt līdzi nākotnē, it īpaši tāpēc, ka viņš vēlējās mani izvarot. Viņš vairs nav tas pats vecais Marks, kurš arī patiesībā bija briesmonis. Briesmonis, kuram nebija sirds, bet es viņam atdevu sevi visu..
Apspiežu asaras un noslēdzu ūdens padevi. Vēl pāris minūtes es stāvu dušas kabīnē, nezinādama, kā rīkoties. Ko tagad dara Olivers? Vai viņš vēl aizvien sēž aiz durvīm?
Ietinos dvielī un pieeju pie spoguļa. Paldies Dievam kosmētikas maks atrodas vannas istabā un man tā kādu laiku vēl nav jāpamet. Man vēl ir palikušas tikai divdesmit četras minūtes.
Uz sejas uzklāju ļoti daudz kosmētikas, lai slēptu salauzto dvēseles atspoguļojumu sejā, taču acis to vienalga nodod. Mati vēl ir mitri, tādēļ tos vairākas reizes aptinu ap gumiju un atstāju kā nekārtīgu copi. Vēlāk izlaižot, tie būs saveidojušies skaistos viļņos, un es izskatīšos gandrīz lieliski.
Beidzot ir pienācis laiks, lai pamestu drošo telpu. Nāsīs iecērtas pazīstamā Olivera smarža, taču viņa paša šeit nav. Istabā un virtuvē valda pilnīgs klusums, un es pamanu, ka viņa jaka neatrodas koridorī. Sakožu zobus, lai aizgaiņātu kārtējo asaru kamolu, kurš ir ļoti tuvu tam, lai izlauztos.
-Nē, tu neraudāsi. - Stingri sev atgādinu, - Tev vairs nav laika, lai uzklātu jaunu kosmētikas kārtu. - Turpinu runāt ar sevi, un tas nedaudz palīdz.
Ledusskapī atrodu svaigi spiestu apelsīnu sulu un nedaudz padzeros. Olivers ir sarūpējis man brokastis, taču man vairs nav laika. Pirms izeju no mājām, palūkojos uz gredzentiņu. Tas ir neidomājami skaists, tikai kur ir Olivers?
Man sākas panikas lēkme, iedomājoties, ka puisis ir apvainojies un aizgājis pavisam. Es to neizturētu. Nē..
Pēkšņa atskārsme mani pārņem no jauna.. Tik pazīstama sajūta, it kā tas būtu kaut kāds deja vu. Vēderā žņaudās čokurs un sirds iepukstas straujāk.
Un es saprotu, ka mīlu Oliveru. Es viņu mīlu, mīlu, mīlu. Tikai nezinu, cik gan tas pareizi ir, bet sajūtas ir tādas pašas, kad pirmo reizi iemīlējos Markā. Iekožu mēlē un aši saģērbjos, lai aizmirstu tikko iegūtās sajūtas.
Rīgas ielas ir tukšas, un es veiksmīgi nokļūstu līdz savai darba vietai. Apspiežu žāvas, un pasveicinu vadītāju.
-Lorij, vai tu pēc darba varētu ienākt pie manis? - Viņš jautā, un es sastingstu pusceļā, -Es tev vēlos šo to pavēstīt. - Viņš piebilst un paiet man garām. Gaisā novirmo pēc kaut kāda hugo boss aromāta. Tāds agrāk bija Markam.
-Viss pietiek! - Iekliedzos skaļāk, kā pienāktos. Klienti velta man pārsteigtu skatienu, un es piesarkusi steidzos uz garderobi. Laikam izklausos pēc pilnīgas jukušās, bet man beidzot ir jāaizmirst tas sasodītais kretīns Marks.
Garderobē sēž Laura ar Natāliju, un abas nopēta mani. Man viņas riebjas, šīs divas kobras, tāpēc vienaldzīgi paeju garām un dodos pie sava skapīša.
-Oho, kad ielūgsi mūs uz kāzām? - Natālija pirmā ierunājas. Viņas laikam visu pirmās ievēro.
-Jums gan ir vanaga acs. - Nomurminu, vilkdama formas tērpu, - Strādāt nav jāiet? - Iedzeļu.
-Mēs neesam tādas pakaļā līdējas bosam, kā daža laba. - Melnmate Laura vīzdegunīgi atbild un velta man savu iešķībo smaidu.
Brīdī, kad vēlos teikt kaut ko riebīgu, mums pievienojas Samanta. Samanta ir vienīgā, kura man šeit patīk. Mēs esam gandrīz viena vecuma, un viņa ir jauka.
-Labrīt, dāmas. - Samanta mūs pasveicina, un kobras pamet telpu. Atviegloti nopūšos un apsēžos uz krēsla.
-Ko tā pūt? - Sema apsēžas man blakus un apskauj plecus. Dažreiz es viņu uztveru kā savu vecāko māsu, jo meitene ir gadu vecāka par mani. Bet tad es aizgaiņāju šīs muļķīgās domas..
-Arnis mani uzaicināja pēc darba doties pie viņa. - Atbildu un palūkojos draudzenes tumši zilajās acīs.
-Un tu baidies, ka viņš tevi atbrīvos? - Viņa pajautā, siedama matus astē.
-Es nezinu, ko domāt.. - Apjukusi atbildu un neapzināti pavirpinu gredzenu.
-Lorij? Kur to dabūji? - Samantas acis iemirdzas, un viņa piesteidzas pie manis, - Mīļā stundiņ, tas taču ir tik skaists! - Viņa tur manu pirkstu gaisā.
-Olivers. - Nomurminu un izrauju roku no viņējām.
-Es tik ļoti priecājos par jums! - Samantas mani cieši apskauj, - Kad būs kāzas? Neaizmirsti mani ielūgt, jo es būšu tava līgavas māsa, pat, ja tu to nevēlēies! - Viņa noskalda, bet acis priekā mirdz.
-Īsti vēl nezinām.. - Samulsusi atbildu, jo es pat nezinu, kur mans līgavainis šobrīd atrodas.
-Lorij, tevi meklē kāds cilvēks. - Natālija, pabāzusi galvu garderobē, nosaka.
-Tas būs Olivers. - Es pārliecināta nosaku un steidzos viņu satikt.
Bet tas nav Olivers. Prieks kā balons krūtīs noplok un to aizvieto dusmas, un naids.
