local-stats-pixel

Vistumšākie noslēpumi. -312

 147  0

Samirkšķinu acis, lai atmostos no sapņa. Bet tas nav sapnis, tā ir realitāte. Apkārtējie ir pievēruši mums uzmanību un Olivers sagrozās. Gredzens atrodas kastītē, taču viņa acis ir piekaltas manējām.


-Jā. - Klusi izdvešu un viņš pasniedzas pēc mana zeltneša. Gredzentiņš ir mazs un gaumīgs un tajā mirdz neīsts kristāla gabaliņš. Pārējie mums uzgavilē un pat aplaudē.
-Es tev nopirkšu kādreiz īstus dimantus, es apsolu. - Viņš iečukst manos matos un tad noskūpsta uz lūpām.


Cenšos aizgaiņāt radušās saviļņojuma asaras un iemalkoju lielu malku vīna, kurš pēkšņi garšo debešķīgi.
Es raugos uz gredzenu, nespēdama aptvert, kas tikko notika. Es esmu Olivera iecerētā, nevis Melisa vai kāda cita, bet gan es. Kāpēc?


Mēs pabeidzam maltīti klusumā, jo manī ir tik daudz pārdomu, bet es nespēju tās formulēt vārdos. Man vajag laiku, lai apdomātos.


Marks tur manu kreiso roku savējā un paceļ to Mēness gaismā.
-Es apsolu, ka kādreiz tavu zeltnesi rotās briljanta gredzens. - Viņš saka, un es uzmetu viņam ašu skatienu.

-Mums ir tikai 17, un tu jau plāno kāzas? - Ieķiķinos. Patiesībā man šī doma šķiet biedējoši vilinoša, un es vēlētos nēsāt skaistu gredzenu ar lielu dimantu.
-Lorij, es tevi mīlu, un es ticu, ka mēs esam radīti viens otram. - Viņš atbild maigā balsī un tad satver manu zodu, un mūsu lūpas saskaras.


Upē čalodams plūst ūdens, zālē kurkst vardes un sienāži velta mums koncertu, pie debesīm spīd apaļš Mēness un matos spēlējas siltais vasaras vējš. Viss ir lieliski. Mēs ar Marku nekad nešķirsimies, jo mēs esam radīti viens otram.
Sirds priekā notrīs, un es piespiežos puiša staltajam augumam ciešāk klāt. Viņš apskauj manu muguru un noskūpsta pieri.

-Paldies, ka esi man. - Nosaku un ļaujos nākamajam skūpstam.


-Lorij? Tev viss labi? - Olivers atgriež mani realitātē, un es pamanu, ka pār vaigiem līst asaras.
-Jā.. jā. Es priecājos par šādu radikālu soli..es.. - Nevēlos atklāt tikko piedzīvotās atmiņas. Tās ir pārāk sāpīgas.
-Dosimies mājās? - Viņš pajautā un galanti pasniedz man savu roku. Pamāju ar galvu un ļauju, lai viņš man uzvelk mēteli.


Mēs pametam glauno restorānu, sadevušies rokās. Pulkstenis ir pāri desmitiem vakarā, un ielās valda dīvains klusums. Šķiet, ka visur atbalsojas mana satrauktā elpa un steidzīgie soļi.


-Es tevi mīlu. - Olivers strauji pagriežas pret mani un pieskaras zodam, tāpat kā to darīja Marks. Marks, kurš gribēja mani izvarot, bet visus pusaudža gadus solījās būt vīrs. Kāpēc es par viņu domāju tagad.. Tagad, kad man ir līgavainis..
-Es tevi arī. - Atbildu, lai gan neesmu pārliecināta, vai kādu spēju mīlēt no sirds un pa īstam. Pārāk daudz kas ir noticis, daudz kas ir mainījies, un man ir grūti atdot sevi visu kādam, kurš var salauzt mani agrāk vai vēlāk pavisam.


Viņš noskūpsta manu degungalu, un mēs dodamies mājās klusēdami. Šovakar mēs pārāk daudz klusējam. Parasti vakara pastaigas izvēršas par kaut ko jautru un piedzīvojumiem bagātu, bet šovakar mēs esam ne savā ādā. Itkā vienas dienas laikā no bērniem mēs būtu kļuvuši par nopietniem pieaugušajiem, kuri nezina, kas ir joki.


Iekožu vaiga iekšpusē, lai apslāpētu smago nopūtu.
Beidzot esam mājās, un es nometu virsdrēbes un apavus un iekrītu mīkstajā dīvānā. Vīrietis ieņem vietu man blakus un saņem manu roku.
Aiz loga mirdz pilnmēness, un mani atkal pārņem tās savādās sajūtas. Kāds atkal mani sola precēt, bet es neesmu droša, vai kaut kas sanāks.


-Kāpēc es? - Iepīkstos. Es nevēlos izbojāt šo burvīgo mirkli, kas varbūt ir tikai vienreiz dzīvē, taču man ir svarīgi zināt atbildes.
-Tāpēc, ka tu esi burvīga, skaista, jauka, mīļa un vienkārši lieliska sieviete. - Viņš atbild, - Un es tevi mīlu. - Olivers piemetina un uzspiež šķīstu skūpstu uz vaiga.


-Tāpēc, ka es atgādinu Melisu? - Mans balss tonis ir pārmetošs, un es domās sevi norāju.
-Nē. Cik reizes man jāatgādina, ka tu neesi Melisa un nekad nebūsi. - Viņš pacietīgi atkārto, bet tomēr...


-Oliver, pasaki man godīgi. - Iesāku, raudzīdamās puiša mirdzošajās acīs, - Ja Melisa būtu dzīva, vai tu mani precētu? - Šī ir atbilde, kas ir vissvarīgākā.
Viņš sarauc pieri, un man viss top skaidrs.


-Es.. - Olivers stomās, bet es tāpat vairs neklausos viņa atrunās.
-Atstāj mani vienu. - Nomurminu un ieskrienu vannas istabā.
Apsēžos uz aukstajām flīzēm un atkal raugos uz nesen iegūto gredzenu. Tas ir lēts, bet skaists. Vai viņš to izvēlējās, domājot par Melisu? Viņai tas piestāvētu daudz labāk.


-Lorij, izbeidz! Tu uzvedies kā mazs bērns! - Aiz durvīm skan pārmetoša balss.
-Ej prom! - Nobrēcos un nevaru vairs savaldīt ritošās asaras. Izlaižu matus un ieķeros tajos ar abām plaukstām.


Man sāp. Gan fiziski, gan garīgi, jo kuram gan patīk būt rezerves variantam?
Aizverot acis, es atkal redzu Marku. Ko viņam ellē ratā vēl vajag no mani?!

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Es viņu nesaprotu. Sākumā Lorijai viņš patīk un Markam nē, kad viss ir otrādāk, Lorijai nepatīk viņš un rodas šaubas. Ak šīs sievietes. emotion
 6  0 atbildēt