Jaukus un mīlīgus jums svētkus!
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Mēs abas kādu mirkli vēl raugāmies viena uz otru un tad māte novēršas. Viņa ir pamatīgi uztraukusies, acis ir piekaltas kādam nezināmas izcelsmes objektam virs manas galvas.
-Mammu, ko tas nozīmēja? - Ievaicājos, lai kliedētu klusumu. Kā Melisa var nebūt Rūdolfa un Lūsijas mazmeita? Kā tas iespējams?
-Lorij.. - Viņa iesāk un istabā ienāk Olivers. Puisis izskatās satraukts un nikns. Kas viņam vēl lēcies?
-Mammu atbildi, man ir tiesības beidzot uzzināt patiesību, kuru tu esi slēpusi visu mūžu! - Iesaucos skaļāk. Olivers apskauj mani no mugurpuses un uzspiež ātru skūpstu uz pakauša.
Cauri ķermenim izstrāvo vēl nepiedzīvotas, savādas izjūtas. Aizveru acis, bet turpinu koncentrēties uz mammu.
Sieviete sēž uz gultas un valda asaras. Pleci ir sagumuši un no pedantiski savītās bizes laukā lien sirmas matu šķipsnas. Viņa izskatās veca un sagrauta, un man paliek viņas nedaudz žēl.
-Man tagad jāiet. - Viņa strauji pielec kājās. Brūnās acis cenšas notvert manējās, bet šoreiz es esmu tā, kas izvairās.
Viņa paiet man garām, rokās iežmiegusi savu somu. Gaisā novirmu tik pazīstamais lilliju aromāts.
-Oliver, viņa nedrīkst aiziet tagad! - Pārbijusies iesaucos un izraujos no puiša skavām. Panāku mammu koridorī, kur viņa jau velk kājās zābakus, lai dotos prom.
-Tā bija kļūda šurp nākt. - Mamma noburkšķ, meklēdama savu mēteli, -Piedod, meitiņ, ir lietas, kurām jāpaliek pagātnē, es par to šobrīd nedrīkstu runāt. Es apsolīju.. - Mamma raižpilni uzlūko mani.
-Tagad vai nekad. - Es porvocēju, - Tu tiešām vēlies zaudēt abas meitas? - Pajautāju, redzot, kā māte nobāl. Viņa vienmēr mani ir mīlējusi vairāk, tāpēc viņai būs grūti samierināties ar zaudējumu..
-Mans Dievs, Lorij. - Viņa izbola acis un nomet zābakus ar tādām dusmām un naidu, ka man sametas bail, - Uzvāri man kafiju. - Viņa nosaka un ieiet atpakaļ manā istabā.
Ātriem soļiem dodos uz virtuvi, cerēdama, ka beidzot būs tā diena, kad aklāsies visi pagātnes noslēpumi. Sirds satraukumā iepukstas straujāk.
-Viss būs labi. - Olivers ierunājas, atspiezdamies pret galda, - Vai es arī drīkstēšu uzzināt, ko viņa vēlas tev teikt? - Puisis pavaicā, un es uzmetu viņam ašu, noraidošu skatienu.
-Vēlāk pastāstīšu. - Kad kafija ir uzvārījusies, es uzspiežu viņam ātru buču uz vaiga un pazūdu savā istabā.
Šoreiz mamma ir apsēdusies uz krēsla un stiklainām acīm vēro skatu aiz loga. Klusām nolieku kūpošu kafijas tasi uz galda un apsēžos gultā, apķerdama vienu no pūkainajiem, dekoratīvajiem spilveniem.
Istabā valda klusums un vienīgais, ko dzirdu, ir asins šalkšana ausīs. Mamma paņem manis atnesto krūzi un iemalko kūpošo dzērienu. Tikai tagad ievēroju, ka viņas lūpas ir uzkrāsotas uzkrītoši sarkanā tonī.
-Mēs ar tavu tēvu iepazināmies skolas ballē. Man bija piecpadsmit, bet viņam - septiņpadsmit. - Mamma iesāk, balsij trīcot, - Viņš paskatījās uz mani un tur bija kliķšķis. Es nespēju ēst, dzert, normāli dzīvot, nedomājot par viņu. Mēs bieži devāmies izklaidēties, uz kafejnīcām un ļoti lielu laiku pavadīju pie viņa mājās. Tolaik viņa vecāki bija vieni no turīgākajiem mūsu mazajā pagastiņā, un es biju lepna, ka varu būt Jura meitene. - Viņa turpina.
Mamma pat nedaudz smaida, atceroties labos brīžus ar tēti.
-Es pat nepamanīju, cik ātri iemīlējos viņā. Tā bija gandrīz sekundes simtdaļa, un es attapos pie atvērtas lādītes, kurā mirdzēja īsts dimanta gredzens, ko, protams, bija sagādājuši viņa vecāki. Es to nespēju pieņemt nekādīgi, tādēļ no sākuma mana atbilde bija noraidoša. Tas sagrāva tavu tēvu tik ļoti, ka man nācās pārdomāt. - Mamma turpina, - Viņa vecāki ļoti sadusmojās uz mani, apgalvojot, ka esmu izlutināta, un man vajagot kaut ko vērtīgāku, taču patiesībā mans tēvs bija prasts celtnieks bez izglītības un māte šuvēja. Es nepazinu bagātību, tieši tāpēc man to bija tik grūti pieņemt. - Mammas balsī jūtams asaru kamols, bet viņa turas braši.
-Man bija tikai septiņpadsmit, kad nolēmu pieņemt saderināšanās gredzenu. Tad piedzimi tu, un es biju tik neiedomājami laimīga, ka mēs nolēmām apprecēties bez mazākās domāšanas. Mēs uzrīkojām lielas un skaistas kāzas, kas, protams, tika rīkotas par Jura vecāku naudu, jo mums gluži vienkārši tādas nebija. - Mamma pasmaida, atceroties jaukos notikumus. Arī es nedaudz pasmaidu.
-Jurim bija ļoti labas attiecības ar saviem vecākiem, jo kā jau tu teici, viņi viņu mīlēja ļoti, galu galā vienīgais bērns. Viņš vēlējās ļoti daudz laika pavadīt ar savu ģimeni, tāpēc arī man tas bija jādara. Tolaik mans tēvs jau bija miris un mamma bija neglābjami slima. Man klājās ļoti grūti, taču es centos to neizrādīt. - Pirmoreizi visā stāsta laikā pār mammas vaigu norit asara.
Paiet laiks līdz viņa saņemas un turpina.
-Mēs aizbraucām uz Lietuvu, pie tava tēva radiniekiem. Bija diezgan lielas svinības, visi bija pārlieku daudz iedzēruši un jautrības sita augstu vilni. Rūdolfs visu vakaru bija mani vērojis ar savādu skatienu.. - Mamma apklust.
-Lūdzu, runā. - Lūdzoši ierunājos un saņemu mammas plaukstu savējā.
-Es neatceros, kur tolaik bija Juris, taču Rūdolfs zināja to, ka manai mammai nepieciešama milzīga nauda, lai spētu paildzināt viņas mūžu. Viņš solīja, ka apmaksās visus izdevumus, un es pateicos par tādu laipnību. Bet viņš, protams, prasīja kaut ko par to pretī. - Mamma aizžņaugtā balsī attrauc un aizgriežas prom. Es redzu, ka viņa nespēj. Kaklā kāpj slikta priekšnojauta.
-Ko viņš no tevis pieprasīja? - Klusām pajautāju, liekot mammai atgriezties realitātē.
-Viņš teica, lai pārguļu ar viņu, un viņš visu nokārtos. Es, protams, no sākuma atteicos, taču es biju iereibusi, un es tajā mirklī domāju tikai par mammu. Es aizmirsu, ka esmu precējusies ar viņa dēlu. - Viņa nosaka un paslēpj seju plaukstās, - Lorij, tu taču saproti, ko tas nozīmē? Es paliku no viņa stāvoklī, es.. Melisa.. - Viņa nespēj parunāt, un es ne tik.
Sēžu šokēta un raugos uz māti, kuras pleci trīc un elsas piepilda nelielo istabiņu.
-Kā tu tā varēji.. - Tas ir secinājums, nevis jautājums.
-Es nezinu, bet galu galā Rūdolfs neiedeva solīto naudu, mamma nomira un mana laulība ar tavu tēvu izira. Es viņam pateicu, ka gaidu bērnu no viņa tēva. Viņi pamatīgi sastrīdējās un viņš aizliedza Melisu jebkad rādīt tam izdzimtenim, un arī tevi. - Mamma aizelsusies saka, - Mīļo meitiņ, tu nespēj iedomāties, cik ļoti es visu mūžu esmu ienīdusi gan sevi, gan Rūdolfu un savā ziņā arī Melisu. Viņa nav pie tā vainīga, taču ikreiz, raugoties uz viņu, es atceros to pretīgo nakti..
-Tu esi necilvēks.. - Sašutusi iesaucos.
-Jā, esmu. Tieši tāpēc es nevēlējos to tev nekad atklāt. Tieši tāpēc es nenācu mājās, nepavadīju laiku ar jums, jo es zināju, ka Jurim esmu pretīga. Es zināju, ka viņš to nekad man nespēs piedot. Es izpostīju visu - viņa attiecības ar vecākie, jūsu dzīvi, savu laulību, tāpēc es mierinājumu meklēju citur. - Mamma atzīst, - Tavs tēvs Melisu iemīlēja kā savu meitu, un es redzēju, cik stipra ir viņu saikne, es nespēju pateikt, ka tas nav viņas tētis.. - Mammu atkal pārņem asaru lēkme.
-Tas ir neticami. - Noelšos un apskauju ciešāk savu spilvenu. Kaut Melisa būtu šeit, kaut es varētu viņai palīdzēt, bet es apzinos, ka māsas vairs nav. Un es sāku izmisīgi šņukstēt, zaudējot pamatu zem sevis. Jūtu, ka krītu bezdibenī, taču nespēju no tā izrāpties ārā.
Pārāk daudz informācijas.
-Lorij, kas tev notika? - Attālināti dzirdu mātes izmisušo balsi, bet es nespēju atsaukties. Viss satumst un tumsa ierauj mani savā valstībā.
