Rūdolfs atver dzīvokļa durvis un ielaiž mani pa priekšu. Degunā iesitas kanēļa un ziepju sajaukums, kas kopumā rada patīkamu atmosfēru. Rūdolfs klusām aizver durvis, un es atbrīvojos no apaviem un mēteļa.
-Dodies droši iekšā. Es pagatavošu tēju. - Viņš saka un ieiet virtuvē.
Nesteidzīgi ieeju viesistabā, kurā atrodas brūns zamšādas dīvāns un tam blaksu divi atpūtas krēsli. Tapetes ir dzeltenīgi oranžā krāsā un televizoram pāri ir noklāts auduma gabals. Istabā ir daudz telpaugu, kas nokarājas pār sekcijas malu un vijās gar tumši brūno aizkaru stangu.
Pie sienas karājas fotogrāfijas. Virs televizora ir Rūdolfa sievas portrets un apakšā ir Melisas paraksts. Sieviete izskatās dzīva, starojoša un smaidīga, neņemot vērā, ka māsa ir zīmējusi ar parasto zīmuli un nav izmantojusi nekādas krāsas. Viņa tiešām bija talantīga, tikai man nekad neatlika laika, lai to novērtētu.
Uz gaiši brūnā koka plauktiņa stāv bildes ar Rūdolfa sievu, viņu kāzu bilde. Sievietei mugurā ir balta, ļoti gara kleita un rokās vismaz 20 rozes, viņa ir iekārtojusies uz Rūdolfa ceļa un abi laimē smaida.
Neapzināti vēlos pieskarties bildei, taču atduros pret vēso stiklu, kas neļauj tai piekļūt.
-Khm.. - Rūdolfs noskremšļojas, un es sabīstos. Man laikam nevajadzēja rīkoties tik stulbi, - Te būs tēja. - Viņš pasniedz man tasīti, uz kuras ir uzgleznotas koši sarkanas rozes. Varu derēt, ka tas ir kāda meistara roku darbs, jo neko tādu fabrikās nespētu dabūt gatavu.
-Pateicos. - Atbildu, un mēs apsēžamies uz mīkstā dīvāna. Abos tā galos ir pa trim spilveniem, uz kuriem ir izšūtas magones, - Šeit ir daudz augu. - Ieminos, lai kliedētu neveiklo brīdi.
-Jā, Lūsija ļoti mīlēja augus. Viņai patika puķes.. Viņa bija talantīga. - Rūdolfs atbild, un es redzu, ka vīrietim ir grūti runāt par savu mirušo sievu.
-Skaisti. Man nekad nav piemitušas mākslinieces dotības. - Atbildu un iemalkoju karsto, pēc liepziediem garšojošo, dzērienu.
-It īpaši pēdējos dzīves gados viņa mēdza kopt visus šos istabas augus, itkā tie būtu viņas bērni par ko jārūpējas, varbūt tāpēc, ka... - Vīrietis atkal nespēj neko pateikt, - Atvaino. Nāc man līdzi. - Viņš pieceļas un aicina mani uz istabu, kura slēpjas aiz baltām durvīm.
Pieceļos kājās, jūtot, kā sirds uzņem ritmu un draud izlēkt ārā pa muti. Rūdolfs lēnām atver durvis un nāsīs iecērtas pelējuma un vecu fotogrāfiju smārds. Visapkārt ir bildes.
Tās ir visur. Visas sienas ir ar tām noklātas, pamanu noputējušus, milzīgus bilžu albumus, un man gandrīz izkrīt tējas tase no rokām.
-Mans Dievs.. - Noelšos, nezinādama, no kura gala lai sāk.
-Jā, šī ir mana svētnīca. Vieta, kur es katru dienu satieku savus vismīļākos. - Rūdolfs paskaidro un apsēžas uz krēsla, kas novietots pie loga, - Droši skaties. - Viņš mudina un iemalko tēju.
Es pamanu tēta bildes. Viņš pavisam maziņš zīdainis guļ gultā, ietīts baltā drānā. Zem bildes ir teikums : "Mūsu mīļajam dēliņam nedēļa". Sirds sažņaudzas, un es skatos tālāk.
Tētis lielās ar saviem trūkstošajiem zobiem, pēc tam viņš ir nobildēts ar Salatēti bērnudārzā. Nespēju novērsties no šīm bildēm, kuras liek asarām sariesties acīs.
Pamanu bildi, kur tētis beidz bērnudārzu, blakus stāv laimīgi un lepni vecāki, tētim rokās ir puķu pušķis un viņš škelmīgi smaida pretī kamerai.
Visa tēta dzīve ir attēlota fotogrāfijās, šķiet, ka Lūsija zem katras bildes ir parakstījusi kaut ko sirsnīgu un mīļu. Viņi ļoti mīlēja tēti.
Nonāku līdz vidusskolas izlaidumam, tētis ir apķēris abus vecākus, pēc tam ir bilde, kur tētis dod buču savai mammai un abi laimē staro. Pēcāk ir manu vecāku kāzu bilde un visbeidzot es ieraugu sevi. Guļu tētim rokās, esmu pietvīkusi sarkana, bet es laimē smejos.
Pie citām sienām ir vēl daudz tēta bilžu, bet tās nav tik nozīmīgas. Kad pagriežos pret Rūdolfu, vecā vīra vaigi ir mikli, un viņš cenšas to slēpt.
-Tātad jūs esat mans vectēvs.. - Secinu, gaidīdama viņa reakciju.
-Jā. Mēs ļoti gaidījām no dēla bērnus, bet viņš aizliedza mums ar jums tikties. Tas salauza Lūsiju tik ļoti, ka viņa pat saslima un ilgu laiku pavadīja guļot gultā. - Rūdolfs stāsta un viņa balss trīc, - Es to nespēju piedot Jurim, mēs sastrīdējāmies, sarunājām visādas muļķības un tā bija pēdējā reize, kad redzēju viņu. - Vecā vīra balss aizlūst.
Jūtu, kā kamols kaklā pārvēršas par lielu un smacīgu, un es arī ļauju asarām ritēt pār vaigiem.
-Bet mamma? Vai viņa arī neļāva jums tikties ar mums? - Pēc brīža, kad esmu atguvusi balsi, pajautāju.
-Nē, ar viņu bija vēl briesmīgāk. Viņa mūs nespēja ciest jau no paša sākuma, bet Lūsija viņu mīlēja kā savu meitu, par spīti visam. Mēs nekad neiebildām pret dēla izvēlēm, jo uzticējāmies. - Viņš atbild un palūkojas uz mīļotās sievas jaunības bildi. Viņa bija ļoti skaista, gracioza sieviete, un es esmu lepna, ka esmu viņas mazmeita, par spīti tam, ka nepazīstu viņu.
-Man būtu gribējies jūs satikt ātrāk, bet vecāki allaž teica, ka esat miruši, un mēs nejautājām, bet tagad.. neticami.. - Noelšos un nolieku tējas krūzi.
-Liktenis vēlējās, lai satiekamies. Man žēl, ka es nespēju tev iemācīt patiesās dzīves vērtības, mēs tik ļoti vēlējāmies jūs satikt.. - Viņš atbild, un es piesteidzos pie sava vectēva un apķeros viņam ap kaklu.
-Tagad es esmu šeit, un es būšu tev līdzās. - Apsolu un ieelpoju veca cilvēka smaržu. Asaras aizmiglo acis, un es ļauju ritēt tām pār vaigiem.
-Apsoli, ka nevienam par to nestāstīsi. Es nevēlos, lai kāds zina, ka man ir tik daudz mīļoto cilvēku bildes, es nevēlos, lai kāds tās apskaustu vai vēlētu ļaunu, jo bildes ir viss, kas man ir palicis no viņiem pāri. - Viņš aizlauztā balsī nosaka, un es apsolu.
Ar māti gan man būs jāparunā, un es to darīšu tiklīdz nokļūšu mājās. Iezvanas telefons, un mēs abi satrūkstamies.
-Lorij, tūlīt pat nāc mājās! - Olivers izmisušā balsī kliedz klausulē, - Ir noticis kaut kas traģisks.. - Viņš noelšas un atvieno sarunu.
