Es nerakstu bieži, bet man tiešām nav laika to darīt. Es to darīšu arī turpmāk, bet daļas būs reti! Es vienkārši brīdinu!
K.- Nē, piedod man! Man nevajadzēja tik skarbi atbildēt, tu jau tā esi satraukusies, bet tagad ej nomazgājies, saģērbies, paēd un tad es tev ko parādīšu.- viņš jau atkal bija samazinājis savu agresīvo toni kas man lika slēpties, lai tikai to neizjustu uz savas ādas.
Tā viņš izkliboja ārā no istabas un atstāja mani tur stāvam nesaprašanā par to kas notiek. Devos mazgāties, kā man ieteica. Dušā sapratu, ka biju pārāk apstulbusi, ka nepaprasīju, ne kur es esmu, ne kāpēc te esmu. Es vispār neko neprasīju, tikai par to sasodīto kāju, kāda man vispār darīšana gar viņa kāju?! Vēl man interesē kāpēc es tik ilgi gulēju un kas ir tas ko viņš man taisās parādīt. Izejot no vannas istabas dzirdēju, ka kāds gaitenī sarunājas. Klusām piegāju tuvāk durvīm lai sadzirdētu notiekošo. Tur sarunājās divi vīrieši, es īsti nevarēju atpazīt kas tur runā, bet viena balss bija zināma, tas bija Krists.
Nez.- Tu to nevari darīt! Viņa vel nav gatava!- nepazīstamā balss stingri noteica.
K.- Viss būs kārtībā viņa ir pietiekami nomierinājusies un vel pie tam, ko tad tu viņai taisies teikt, kāpēc viņa šeit atrodas?!- pārliecināti teica.
Nez.- Nu nezinu, man tas neliekas pareizi- šaubīgi atteica un pazuda.
Kādu mazu mirkli iestājās klusums un man jau likās, ka viņi ir sapratuši, kas es noklausos un tagad man būs beigas. Es jau kārtīgi pārbijusies lēnām un klusām atkāpos no durvīm, kad pēkšņi sadzirdēju, ka klusumu viņu starpā izjauc kāda meitene.
M.- Jums ātri jānāk lejā!- viņa satraukusies, ātri nokliedza.
K.- Marij, kas noticis?- Krists satraucies jautāja.
M.- Nav laika stāstīt, vienkārši nāciet!- meitene vārdā Melānija atteica un tad visi ātri nozuda prom pa gaiteni.
Es lēnām atkāpos no durvīm. Kaut kas dīvains, bīstams notiek šajā mājā, bet lai par to skaidri varētu padomāt, man vajag kārtīgi paēst, sen neesmu ēdusi mājās gatavotu ēdienu, turklāt vel siltu un tiešām garšīgu. Piegāju pie ēdiena. Tur bija omlete, blakus svaigi gurķi un tomāti, bet klāt tam bija zaļā tēja. Es esmu tik izsalkusi, bet no sākuma jāsakopjas, tāpēc piegāju pie kumodes, vel brīdi noskatījos uz tīrajām drēbēm un tad ātri paķēru tās, kamēr vel nebiju pārdomājusi. Man nez kāpēc bija tāda sajūta, ka kāds man varētu viņas atņemt uzreiz kā es tās uzvilktu mugurā. Piegāju pie spoguļa, lai aplūkotu kā es izskatos. Man mugurā bija gaišas, pieguļošas un ērtas džinsenes, kājās man bija sarkanas kediņas, bet augšā bija tumši zils T-krekls ar rakstu uz tā – „I am who I am”
