čau, čau. Tātad, es rakstu pirmo reizi, tapēc gaidu kritiku un sakiet vai man turpināt.
''Nē, nē,nē'' Jau desmito reizi stāvot pie spoguļa sev teicu. ''Tas neder, galīgi neder'' Un atkal es devos atpakaļ pie sava skapja. Šodien ir mans 9.klases izlaidums. Man ir jāizskatās ideāli. Joprojām rakājos pa skapi, līdz beidzot izdzirdēju zvanu pie durvim. Aizgāju, atvēru durvis, un tur jau ar visu ekipējumu stāvēja Patrīcija. Patrīcija ir mana labākā draudzene jau 5 gadus. Vinai ir gaiši zaļas acis un gari melni mati. Viņa ir nenoliedzama šopaholiķe, kas bieži vien man krīt uz nerviem. Viņa iet 10 klasē, tā kā viņa jau zin, šo izlaiduma pucēšanās prieku.
''Fiksi aukšā'' Viņa smejoties man uzkliedza. Es uzgāju aukšā un piesēdos pie spoguļa. Patrīcija piegāja pie mana skapja un izvilka sarkanu īsu kleitiņu un melnas kurpes. ''To tu vilksi'' Viņa strikti noteica. Viņa bieži manā vietā izvēlas ko man vilkt un svinīgakiem pasākumiem. Viņa ir gluzi kā mans personīgais modes dizaineris. ''Tulīt turpināsim ar meikapu'' , ''Tikai nepārspīlē'' , es mazliet ar uztraukumu teicu, jo zinu, ka Patai patīk ekstravaganti meikapi. ''Klusē , sieviete'' dzirdēju smieklus Patrīcijas smalkajā balsī.
Un vispār, mani sauc Beātrise, bet visi mani sauc par Betu. Man nesen apritēja 16 gadi. Man ir gari brūni mati un zilzaļas acis. Es neatbalstu iepazīšanos internetā, bet tomēr ja reiz tā ir sanācis, bet par to jau vēlāk.
Pēc 40 minūtēm viss bija gatavs. Es uzvilku kleitu un kurpes, paņēmu somu, ieskatījos spogulī un maigi iekliedzos. Es izskatījos perfekti. ''Liels paldies, mazā'' pateicos Patai un uzspiedu buču viņai uz vaiga . ''Nav par ko, bet mums doties, mums vēl ir jāsatiek Artūrs'' dzirdot šo vārdu mana sirds salecās.
Artūrs ir puisis ar kuru es iepazinos internetā. Viņam ir tumši mati, un zilas acis. šī būs otra reizi, kad tiksimies, pirmā reize, atceroties taureņi lidinās vēderā. Es nekad neesmu atbalstijusi iepazīšanos internetā, bet ar Artūru.. ar Artūru viss ir savādāk, es to nespēju izskaidrot, tās emocijas, tie smiekli, viņš ir mans ideāls.
Gandrīz jau bijām pie skolas, kur mūs jau gaidija Artūrs, mana sirds salecās, es skatijos uz viņu kā mazs bērns uz konfekti. Viņš pienāca man klāt, apmīļoja un maigi noskūpstija uz vaiga. Es gribēju lai apstajas laiks, bet ahh, Beta beidz sapņot.
Mēs iegājām skolā, viņi aizgāja uz zāli, es devos uz klasi. Mamma jau agri no rīta aizbrauca prom, ceru, ka viņa būs laikā uz manu izlaidumu, negribētos lai viņa kavē.
Iegāju klasē un visiem uzsaucu ''čau''
''Sveika'' skolotāja mani pabakstija no mugurpuses.'' Tu atceries visu savu sakāmo?''
''Jā es atceros, es ceru'' pasmīnēju.
Devāmies uz zāli lenā gaitā, kur nu kurais bija izklīdis, cits vēl tikko uz skolu atnāca, cits jau paspēja ieņemt vietu gaitenī. Nostājāmies, dzirdot skolas himnu lēnām sākām iet.
''Nav uztraukums?''Klusā balsī man vaicāja Daniels. Daniels ir mans klasesbiedrs, jau no 4. klases. Es viņam ļoti uzticos, un viņs man.
''Nē, man vienalga, galvenais neaizmirst tekstu'' es iesmējos.
Iegājām zālē, nosēdamies, sāka runāt skolotāji, direktore un visi pārējie. Pienāca mūsu klases kārta uzstāties. Nostājāmies zāles priekšā, uztraukums bija nenormāls. Norunājām katrs savu sakāmo un bija pienācis brīdis, kad bija jādod puķes skolotajiem, es paņēmu savu puķi un aiznesu skolotājai. Jutu, ka man sareibst galva, bet no uztraukuma varētu ta būt, smaidīga devos uz savu vietu, līdz notika tas, ko es viss mazāk gaidiju , gar acīm viss satumsa, un es nokritu..
// Es nezinu vai kāds vispār lasīs, vai kādam patiks, bet nu droši izsakiet kritiku, es uzklausīšu un ja vēlaties turpināšu :)
