local-stats-pixel

Viss reiz mainās #87

 72  0

-Nav viņa tava meita, nomierinies.-Es teicu un piecēlos kājās.

-Nemelo man.-Kristaps noteica un piecēlās kājās.

-Es tev nemeloju. Ko tu no manis gribi?-Es jautāju un gāju uz jūras pusi.

-Es gribu, lai tu man beidzi melot.-Viņš teica un sekoja man.

-Labi. Viņa ir tava meita. Laimīgs? Panāci, ko vēlējies?-Es apgriezos un gāju prom.

-Renāt.-Kristaps mani sauca un saķēra aiz rokas.

-Cik viņai ir gadi?-Viņš jautāja.

-Manai mazai princesītei ir divi gadiņi.-Es uzsvēru vardu manai.

-Es gribu viņu iepazīt.-Kristaps noteica, veljoprojām turēdams manu roku.

-Kāpēc tev vajag viņu iepazīt? Tu dzīvoji tālāk.-Es noteicu un ieskatījos viņa acīs.

-Jā, es dzīvoju tālāk. Man ir draudzene, bet tas nemaina faktu, ka man ir meita.-Viņš noteica.

-Mēs iztikām bez tevis. Mums tevi nevajag.-Es skarbi noteicu un noversos no viņa.

-Bet man viņu vajag.-Kristaps noteica.

-Bļāviens, Kristap. Mums ir labi bez tevis.-Es izrāvos no viņa tvēriena un gāju uz priekšu. Uz kurieni? Es nezinu.

Kājas veda mani. Es neziniju kur es dodos. Asaras bira pār maniem vaigiem. Viņam ir cita. Es esmu tāda muļķe. Kāpēc es aizbēgu uz Londonu. Es būtu viņa sieva. Sofijai būtu bijis tēvs. Kāpēc es aizbēgu? Kāpēc es neatbraucu atpakaļ kad uzzināju, ka es esmu stāvoklī? Es esmu pieļāvusi tik daudz kļūdas. Un es baidos, ka tās nevarēs labot.

Pēkšņi, es attapos pie savas mājas durvīm. Es pārmeklēju savu somiņu, cerībā,ka ome būs šeit ielikusi atslēgas. Ir. Es atslēdzu savas mājas durvis un iegāju iekša, novilku kurpes. Un sapratu,ka šeit nekas nav mainījies. Viss ir tāpat kā iepriekš. Es atcerējos dienu kad man paziņo, ka mani vecāki ir slimnīca. Kad es uzzināju, ka tētis ir miris un kad man paziņo, ka mamma ir mirusi. Kad es mēģināju uztaisī pašnāvību. Asarās sāka ritēt vel jo vairāk pār maniem vaigiem. Es uzgāju uz vecāku istabu un apgūlos mammas un tēta gultā un asaras nepārstāja birt par maniem vaigiem.

Piecēlos no telefona zvaniem.

-Ja?-Es nomiegojusies jautāju.

-Kur tu esi? Kāpēc necēli?Mēs bijām tā parbijušies.-Ome nobēra.

-Es esmu savā mājā. Es laikam aizmigu.-Es noteicu un apskatījos pulkstenī. Pulkstenis rādīja viens pa nakti.

-Varēji pabrīdināt.-Viņa nopūtās.

-Pavāksiet Sofiju. Es palikšu šeit.-Es noteicu.

-Opis tev no rīta aizbrauks pakaļ. Arlabunakti.-Ome noteica un nolika klausuli.

Sapratusi,ka neesmu bijusi dušā. Es izlīdu no gultas un gāju uz vannas istabu. Novilku visas drēbes un iekāpu dušā. Siltais ūdenis mani noskaloju un es atcerējos šīs dienas notikumus. Asaras sāka birt pār vaigiem.

-Renāt. Viss būs labI. Tu nevari raudāt mūžīgi. Tev ir jasaņemas savas mazās meitiņas dēļ. -Es sarunājos ar sevi.

Es izkāpu no dušas un noslaucījos dvielī. Un aizgāju uz savu istabu. Uzvilku mammas pidžamu un gāju gulēt.

Piecēlos un gāju uz savi istabu. Skapī atradās tikai viena kleita, tāpec arī to uzvilku.

No somiņas izņēmu matu suku un skropstu tušu,izķemmēju matu un uzskrāsoju skropstas.

Uzvilku zābakus un biju gatava doties uz pilsētu. Es atslēdzu durvis un pie durvīm gulēja Kristaps.

Es apsēdos uz lieveņa.

-Ev, tu celies.-Es noteicu un piecēlu Kristapu.Viņš apsēdās man blakus un skatījās tālumā.

-Vecie, labie triki?-Es jautāju.

-Es gribu iepazīties ar savu meitu.-Viņš noteica.

-Labi.-Es noteicu.

-Labi?-Viņš jautāja.

-Labi.-Es noteicu un piecēlos kājās, lai aizslēgtu durvis.

-Tevi kaut kur aizvest?-Es nemaz nebiju pamanījusi, ka manas mājas pagalmā stāv Kristapa mašīna.

-Vari aizvest mani līdz manai omei?-Es jautāju.

-Tu mani iepazīstināsi ar manu meitiņu?-Viņš jautāja.

-Labi.-Es noteicu un iekāpu Kristapa mašīnā.

-Pastāsti kas viņai patīk?-Viņš jautāja un izbrauca ārā no mana mājas pagalma.

-Pats uzzināsi, ja gribēsi. -Es iesmejos un turpināju skatīties ārā pa logu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

awww ♥  tā dievinu .

tād rīt būs nākošā daļa ?

 3  0 atbildēt

Awwwwww, burvīgi, viņa sāk runāt normāli emotion

 1  0 atbildēt

Kapēc tu šito ieliki sadaļā- Praktiskais spoks?

 0  0 atbildēt