local-stats-pixel

Viss reiz mainās #56

 134  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viss-reiz-mainas-4/716951

Pēc vairāk kā septiņiem mēnešiem.

-Kur ir maziņā princesīte?-Šarlote ienākusi palātā jautāja.

-Nepiecel maziņo.-Es mīļi viņu norāju.

-Piedod.-Viņa klusām teica,-Kā tu jūtos?-

-Labi.Man rokās guļ mana mazā princesīte. -Es pasmaidīju.

-Viņā ir tik maziņa.-Šarlote teica.

-Maziņa, bet smukiņa.-Es iesmējos.

-Sveikas meitenes.-Pa durvīm ienāca Adriāns.Viņam rokās bija daudz balonu un liels pūkains lācis.

-Sveiks.-Mēs noteicām.

-Tas jums.-Viņš iedeva man laci, bet hēlija balonus piesēja pie gultas.

-Un tu man neko neatnesi?-Šarlote tēloti apvainojās.

-Atnes. Pagaidi.-Viņš noteica un izskrēja pa palāta durvīm arā.

Šarlote uz mani paskatījās un es paraustīju plecus.

-Ludzu.-Adriāns ienāca palāta ar sarkanam rozēm rokās. Šarlote piecēlās kājās un piegāja pie Adriānu, un viņu noskūpstīja.

-Ev, ev, ev. Te ir mazi bērni.-Es iesmējos un pieliku roku priekšā mazās acīm.

-Labi jau labi.-Adriāns noteica un abi apsēda pie manas gultas.

-Kad tevi izrakstīt?-Šarlote jautāja.

-Pēc trīs dienām.-Es pasmaidīju.

*Pēc trīs dienām*

-Ejam iekšā.-Šarlote teica un stūma mūs pa durvīm iekša.

-Es nespēju noticēt, ka tu nopirki māju.-Es ar muti vaļā noteicu.

-Mums visiem četriem būtu grūti dzīvot tejā mazajā dzīvoklīti.-Šarlote noteica un lepni pasmaidīja.

-Malace.-Adriāns noteica un noskūpstīja savu draudzeni.

-Mazs bērns.-Es atgādināju un smejoties uzgāju uz otro stāvu, lai sameklētu istabu sev un mazajai.

Es atvēru pirmās durvis un tās bija īstās. Liela divietīgā gulta, maza bērniņā gulta, liels skapis ar lielu spoguli un televīzors. Gultiņa nebija saklāta, tāpēc maziņo ar visu sēdeklīti noliku uz gultas un saklāju savas mazās meitiņas Sofijas Anabellas gultiņu.

Mazo meitiņu izņēmu no krēsliņa un ieliku gultiņā. Pati apgūlos savā gultā un nopūtos. Pēc diviem mēnešiem ir mana dzimšanas diena. Aprit jau gads kopš es esmu Londonā. Man paliks deviņpatsmit.

*Pēc gada*

-Sofij. Nevar.-Es mīļī norāju savu mazo meitiņu, kura skrēja pa istabiņu un darīja vienu nedarbu pec otra. Viņai ir gadiņš un viņa jau ļoti labi iet, un pat skrien. Runā arī viņa smuki.

-Kas?-Viņa pagriezās un nobubināja.

-Nāc. Jāed kūka.-Es viņu pasaucu. Un viņa smuki atipinaja pie manis.

-Tik ātri skrien laiks.- Viņa pasmaidīja. Šarlote jau labi mācēja runāt Latviski, jo Adriāns ik dienas viņai māca Latviešu valodu.

-Vai ne. Vel pirms gada viņa bija tik maziņa, bet tagad viņa dar nedarbus un kož cilvēkiem rokās. -Es iesmējos.

-Vel pirms gada es knapi pazinu Adriānu, bet tagad es taisos ar viņu precēties un man uz rokām guļ mazs princis.-Viņa paskatījās uz savu mazo dēliņu un pasmadīja.

-Kad jūs domājat precēties?-Es jautāju.

-Adriāns grib precēties Latvijā. Kad mazajam būs vismaz seši mēneši un viņš varēs lidot ar lidmāšīnu, tad mes domājam lidot uz Latviju.-Šarlote pasmaidīja.

Es tikai pasmaidīju pretī.

-Sofij?-Es saucu savu mazo princesīti.

-Mammu.-Sofija iesaucās uz ieleca man klēpī.

-Ko mana mazā princesīte ir ieplānojusi?-Es jautāju.

-Lauca,lauca. -Sofija noteica un ieskrēja savā istabiņa.

Es noliku somu un pieklauvējot iegāju Šarlotes istabā.

-Šarlote.-Es teicu.

-Nu?-Es ieraudzīju, ka viņa jau ģērbj maziņo.

-Nāksi uz parku?-Es jautāju.

-Es taisni gribēju ar maziņo iziet laukā.-Viņa smaidot teica.

-Es tad iešu apģērbt Sofiju.-Es pasmaidīju un izgāju ārā no Šarlotes istabas. Es iegāju Sofijas istabā un Sofija jau stāvēja pie skapja.

-Ko mēs vilksim?-Es jautāju. Sofija laikam bija aizdomājusies, jo neatbildēja.

Es piegāju pie skapja un izvilku Sofijai bikses, džemperīti un pavasara zābaciņus. Apģērbus Sofiju un pati uzvilkusi keda gāju pie Šarlotes. Šarlote maziņo jau bija apģērbusi, tāpēc mēs varējām doties.

-Kā tev iet ar Adriānu?-Es jautāju un mēs uzsākām ceļu uz parku.

-Labi, pat vairāk kā labi. -Viņa smaidot teica, -Tev vajadzētu sākt iet uz randiņiem.-

-Tu zini, ka manu sirdi jau ir nozadzis viens cilvēks.-Es skumji pasmaidot teicu.

-Sofijai vajag tēti. -Šarlote parliecinoši teica.

-Viņai es par Kristapu stāstu ik dienas. Viņa zin, ka tētis viņu mīl.Pat nenojaušot par viņas eksistenci. -Es noteicu.

-Viņa nezin, kā viņš izskatas. Viņa viņu nav satikusi. -

-Viss es par to nespēju runāt.-Es noteicu un apsēdos uz soliņa.

Sofija jau spēlējās smilšu kastē.

Mēs ar Šarloti runājamies un Sofija pēkšņi kaut kur aizskrēja.

-Atvainojos vai ši ir jūsu meitiņa.- Kāda pazīstama balss noteica.Es nespēju noticēt. Ko viņš šeit dara? Es pacēlu galvu un sapratu, ka es neesmu kļūdījusies.Ātri nolaidu galvu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viss-reiz-mainas-6/717031

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Var lūdzu šodien vēl vienu lūdzūūū!!!!!

 0  0 atbildēt
Plzz velvienu
 0  0 atbildēt
Lūdzu vēlvienu
 0  0 atbildēt

Tev kļūda tekstā: -Es tad iešu apģērbt Saniju.-

Tur jābūt rakstītam -Es tad iešu abģērbt Sofiju.- ;)

 0  0 atbildēt