http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pirma-simpatija-32-BEIGAS/715926
Pēc mēneša.
-Tev vajag aiziet pie ārsta.-Mana draudzene Šarlote mani mudināja.
-Es jūtos labi.-Es pārliecinoši teicu.
-Tu tā saki katru rītu pirms tu skrien uz tualeti.-Viņa teica un ar roku noņēma savus blondos matu nost no sejas.
-Tā nav.-Es teicu un pieliku mutei roku priekšā, un skŗēju uz tualeti.
-Veljoprojām paliksi pie sava?-Šarlote nostājusies durvju ailē jautāja.
-Nē.-Es noteicu un nomazgāju seju.
-Tad pieraksti sevi pie ārsta.- Viņa noteica un aizgāja laikam uz savu istabu.
Es varu pieraksti sevi pie ārsta, bet man ir bail no tā ko viņš man teiks. Ja es esmu stāvoklī? Ko es darīšu? Es cenšos Kristapu aizmirst, bet tas nebūs iespējams, ja es būšu no viņā stāvoklī.
Es saņēmos un izgāju ārā no vannas istabas. Es paņēmu rokā telefonu un uzspiedu savas ārstes numuru. Šeit es esmu tikai mēnesi, bet man jau ir sava ārste, darbs, dzīvoklis kuru dalu ar Šarloti un galvenais abrīnojama draudzene.
-Hallo?-Atbildēja kāda sieviete angļu valodā.
-Sveiki. Es gribētu pierakstīties pie ginekaloga.-Es noteicu cik vien saprotami varu.
-Kad?-Viņa man jautāja.
-Vai varētu šodien?-Es jautāju.
-Jā, protams. Man taisni pirms stundas zvanīja paciente un teica, ka netiks. Varēsiet tikt vienpatsmitos?-Viņa jautāja.
-Protams. -Es teicu un pamāju ar galvu. Zinu, ka viņa mani neredz, bet tā es jūtos daudz parliecinātāka.
-Tad jau tiksimies.-Jaukā sekretāre noteica un atvienoja sarunu.
Man ir laiks tikai divas stundas. Es iegāju savā istabā un uzvilku rozā bikses, baltu maiciņu un savas melnās augstpapēžu kurpes. Savs rozā matus viegli ielokoju,bet ausīs ieliku melnus auskariņus.
-Aizvedīsi mani līdz slimnīcai?-Es iegājusi virtuvē jautāju Šarlotei kura lasīja kaut ko savā telefonā.
-Jā labi.-Viņa noteica un uzvilka kajās savas zilās augstpapēžu kurpes.
Mēs iekāpām viņas zilā mašīnā,kurai marku es nezinu un uzsākām braucienu.
Pēc nepilnām demit minutēm mēs bijām klāt. Es izkāpu ārā no mašīnas un nostājos pretī slimnīcā. Te es atkal esmu,tikai šoreiz es esmu viena un es neesmu Latvijā. Pirms pāris mēnešiem es biju šadā pašā pozīcijā, tikai tad man blakus bija Kristaps un es biju Latvijā. Bet tagad es esmu pilnīgi viena Londonā.
Es ievilku dziļi elpu un iegāju iekšā pa lielajām durvīm.
-Sveiki. Vai varētu pateikt kur ir Izabellas Svonas kabinets?-Es jautāju reģistratūrā.
-Sveiki. Lejā pa gaiteni otrās durvis pa labi.-
-Paldies.-Es pateicos un devos uz Izabellas kabinetu. Nonākusi pie pareizā kabineta es pieklauveju un iegāju iekšā.
-Labdien! Es pēc pieraksta.-Ar šo ārsti es varēju sarunāties Latviski, jo viņa pati ir Latviete.
-Labdien!Nu stāsti kas uz sirds.-Viņa noteica un norādīja uz krēslu pretī viņai.
-Man kavējas tās reizes. No sākuma es domāju,ka tas ir dēļ stresa. Bet man jau vairākas dienas no rītiem ir slikta dūša.-Es paskaidroju.
-Noņēmsim asins analīzes.-
-Labi.-
Kad biju izdarījusi visu ko lika ārste es atvadījos un gāju mājās.
-Nu ko jaunu viņa tev pateica?-Šarlote mani jau sagaidīja pie durvīm.
-Neko. Rīt būs analīžu rezultāti. Tad es redzēšu vai esmu stāvoklī vai nē. -Es teicu un novilku savas kurpes.
-Es tevi aizvedīšu.-Viņa teica un es iegāju savā istabā. Iesēdos savā gultā un paņēmu rokās savu datoru. Es atvēru to un iegāju savā e-pastā. Neskaitāmas vēstules no Kristapa. Es atvēru vēstuli, kas ir atsūtīta tikai vakar.
`Renāt.
Tu jau saproti, ka es nepārstāšu meklēt tevi. Es tevi atradīšu. Es nepārstāšu tevi meklēt. Lai ko tas prasītu. Lai cik daudz laika tas man prasītu, es tevi atradīšu. Tu no manis nenoslēpsies.
Mīlu.
Ceru, ka veljoprojām tavs Kristaps. `
-Viņš mani neatradīs, lai ko viņš darītu viņš mani neatradīs. -Es sev nozvērēju un turēos,lai nesāktu izplūst asarās. Es viņu pametu, lai viņš varētu sākt jaunu dzīvi. Bet ko viņš dara? Viņš cenšas mani atrast. Viņam laikam nepietika ar manu vēstuli. Viņam ar to bija par maz.Viņam beidzot ir jasaprot, ka es sāku jaunu dzīvi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viss-reiz-mainas-2/716628
Nu ko es esmu atpakaļ.
